Es uzzināju no Facebook ieraksta, ka mans vīrs krāpj. Viņa mīļākā nespēja atturēties, lai nepalielītos ar viņu “īpašo vakaru”. Es nerīkoju ainu. Es neprasīju skaidrojumu. Tā vietā es pieteicos tajā restorānā, kur bija viņu randiņš – uz vienu vakaru, virtuvē.
Viņš gribēja romantiskas vakariņas. Viņš dabūja garšas, kuras viņš nekad mūžā neaizmirsīs.
Es atteicos no savu sapņu virtuves dzīves dēļ, par kuru domāju, ka mēs to būvējam kopā.
Pēc otrā bērna es noliku malā šefpavāra jaku. Lielpilsētas, saspringtā restorānu dzīve vietā es mūsu šaurajā mazajā virtuvē sāku gatavot unikālas kūkas un konditorejas izstrādājumus. Toreiz es vēl domāju, ka tā ir cena par to, lai mēs būtu ģimene.
Mans vīrs, Aaron, gadiem lūdza otro bērnu. Viņš teica, ka tikai tā mūsu ģimene būs pilnīga. Tad piedzima mūsu dēls… un Aaron it kā būtu nomainīts.
Viņš vairs neskatījās uz mani tā kā agrāk. Aizvien vairāk “darba braucienu”, aizvien vairāk virsstundu. Viņš nāca mājās vēlu, noguris, distancēts – it kā visu savu enerģiju būtu iztērējis citur.
Kad es to pieminēju, viņš vienmēr atrunājās ar to, ka darbs ir stresains, atbildība liela, viņš strādā mūsu dēļ.
Tāpēc es klusībā noslēdzos sevī. Es koncentrējos uz bērniem, cepu, un slepeni sāku atlikt naudu. Ģimenes atvaļinājumam. Saulei. Vietai, kur mēs atkal varētu viens otru atrast.
Es domāju, ka vēl varu glābt to, kas ir starp mums.
Es nezināju, ka, kamēr es mēģinu glābt, viņš jau sen grauj.
Tā bija sestdienas rītā. Pusmiegā ritināju telefonu, bērni skatījās multfilmu.
Tad es ieraudzīju ierakstu.
Sievietes – Jennas – selfijs. Viņa smaidīja, blakus vīrietis. Viņi izskatījās tā, it kā būtu kaut ko vinnējuši. Pie uzraksta man apstājās elpa:
“Šodien beidzot manas dzīves skaistākais vakars ar vīrieti, kuru es mīlu 💞 Romantiskas vakariņas Riverside Bistro 🍴”
Vīrieti es uzreiz atpazinu.
Tas bija mans vīrs.
Es pietuvināju attēlu. Mana roka trīcēja. Viņa krekls. Viņa pulkstenis. Tas smaids, ko es uz viņa sejas nebiju redzējusi mēnešiem ilgi – vismaz ne man.
Ekrānuzņēmums. Es saglabāju. Aizvēru lietotni.
Kad Aaron stundu vēlāk pārnāca mājās “nokārtot lietas”, es biju mierīga.
– Kā bija tavs rīts? – es jautāju.
– Garlaicīgs – viņš paraustīja plecus.
– Vai vakarā ir plāni?
– Jā. Svarīgas klientu vakariņas. Būšu mājās vēlu, negaidi.
– Tu strādā arī sestdienā? – es noliecu galvu uz sāniem.
– Ir sezona. Šajā laikā tas tā ir – viņš viegli teica.
Es pasmaidīju. – Labi. Atlikšu tev vakariņas.
Tiklīdz viņš aizgāja, es aizvedu bērnus pie māsas, divas ielas tālāk. Tad es piezvanīju.
Riverside Bistro meklēja pagaidu virtuves personālu nedēļas nogalei. Kādu, kurš iztur spiedienu, strādā ar drošu roku un var sākt uzreiz.
Es pieteicos ar viltus vārdu. Marija. Es teicu, ka gadus esmu strādājusi Čikāgas virtuvēs – kas bija taisnība. Tikai ne ar šo vārdu.
Mani uzreiz pieņēma.
Neilgi pēc tam es jau stāvēju virtuvē, baltā jakā, mani naži izklāti. Adrenalīns dedzināja.
Galvenais šefpavārs mani apskatīja. – Tu tiešām izturēsi sestdienas vakaru?
– Tam es esmu dzimusi – es atbildēju.
Pulksten 19:30 viņi ieradās.
Aaron palaida Jennu pa priekšu kā īsts džentlmenis. Sieviete bija gara, blondīne, nevainojama. Viņai bija kleita, kādu es pirms gadiem būtu valkājusi, ja gribētu kādu apburt.
Aaron izskatījās atbrīvots. Laimīgs. It kā beidzot būtu no kaut kā ticis vaļā.
Es vēroju no aiz virtuves letes, kā viņi apsēžas. Viņš satvēra viņas roku. Viņa smējās, Aaronam pieskārās pie rokas – tieši tā, kā reiz es.
Šampanietis viņai. Viskijs viņam.
– Septītais galds uzkoda – teica galvenais šefpavārs.
– Tūlīt.
Es sāku ar biešu salātiem. Kazas siers, karamelizēti rieksti, mikrozaļumi.
Uz Jennas šķīvja es no bietēm izveidoju sirdi. Tad es dāsni pārkaisīju ar čili. Tādu, kas lēnām uzkrājas.
Kad viņa iekoda, viņa uzreiz sāka klepot. Acis iepletās. Viņa ķēra ūdeni.
– Vai tev viss kārtībā? – Aaron jautāja.
– Vienkārši… šausmīgi ass – viņa klepoja.
Aaron pasmējās. – Manējais ir pilnīgi kārtībā.
Es pagriezos, lai nesāktu skaļi smieties.
Tas bija tikai sākums.
Zupa: ķirbju krēmzupa ar salvijas eļļu.
Aaronam uz karotes, pašā apakšā, es ieliku sprādziencukuru.
Pēc pirmās karotes viņa mutē sāka krakšķēt. Tik skaļi, ka blakus galds arī paskatījās.
Otra karote. Vēl skaļāk.
– Kas tā par skaņu? – Jenna jautāja.
– Nezinu… šī zupa ir ļoti dīvaina.
– Vai sauksim?
– Labāk vienkārši tiekam tam pāri. Pamatēdiens noteikti būs labāks.
Ak, pamatēdiens bija perfekts.
Liellopa fileja. Vidēji izcepta, kā viņam patīk.
Zem garoziņas es plānā kārtā iesmērēju sinepes.
Aaronam ir alerģija pret tām. Ne nāvējoša, bet viņam niez kakls, piepampst mēle, seja kļūst sarkana.
Pie pirmā kumosa viņa seja saviebās.
– Kas pie velna?!
– Kas noticis? – Jenna nervozi jautāja.
– Sinepes! Kurš liek sinepes uz steika?!
Kartupelī biezenī bija šķipsniņa wasabi. Zaļās pupiņas bija pilnas ar kajennu.
Viņš palūdza ūdeni. Iedzēra malku. Uzreiz izspļāva.
Ūdens arī bija sāļš.
– Sauciet šefpavāru! – viņš uzsprāga.
Es noslaucīju rokas, izlīdzināju savu jaku un iznācu.
Aaron seja kļuva bāla.
– PHOEBE?!
– Sveiks, Aaron. Kā ir vakariņas?
Jenna sastinga.
– Ko tu te dari?!
– Šodien es šeit strādāju. Padomāju, ka izvilkšu savu veco prasmi.
Es izvilku telefonu. Parādīju bildi.
– Klientu vakariņas reti nāk ar šampanieti, rokas turēšanu un iemīlējušos ierakstiem.
Jenna satvēra savu somu un aizskrēja.
Aaron lūdzās.
– Nav ko skaidrot – es klusi teicu. – Es visu redzēju. Un tu arī visu nogaršoji, ko biji pelnījis.
Es noņēmu gredzenu, noliku to uz galda.
– Deserts.
Tajā naktī es nomainīju slēdzenes. Viņa mantas es ar taksi aizsūtīju prom.
Nākamajā dienā mēs ar bērniem aizbraucām tajā atvaļinājumā, ko es biju sakrājusi.
Gadu vēlāk es redzēju Aaron uz ielas. Nolaists, ar zīmi.
Es pagāju viņam garām.
Dažreiz karma nesteidzas. Tā vienkārši pasniedz precīzi.
