Viņi saka, ka kāzas satuvina ģimeni. Manējās to gandrīz pilnībā uzspridzināja. Ilgu laiku es domāju, ka grūtākais brīdis būs tas, kad skatīšos, kā mana meita apprecas ar manu bijušo vīru. Bet es kļūdījos. Patiesais šoks nāca tikai pēc tam – kāzu dienā, no mana dēla.
Bet, lai to saprastu, man jāatgriežas pašā sākumā. Jo tas, kas notika beigās, pats par sevi nebūtu saprotams.
Man bija divdesmit gadu, kad apprecējos ar savu pirmo vīru Marku. Mēs nebijām bezgalīgi iemīlējušies, nedz arī neapdomīgi. Drīzāk… tas tika gaidīts. Abu mūsu ģimenes piederēja pilsētas “vecās naudas” aprindām. Tā bija vide, kur reputācija, sakari un āriene bija svarīgāki par visu.
Mūsu vecāki kopā devās atvaļinājumos, kopā apmeklēja labdarības balles, sēdēja tajās pašās valdēs, Ziemassvētkos sūtīja viens otram kartītes, ko bija uzņēmis profesionāls fotogrāfs. Viņi pat sarīkoja saderināšanās ballīti, pirms mēs abi patiešām bijām pieņēmuši lēmumu.
Tagad atskatoties, mēs bijām divas eleganti ģērbtas lelles, kuras kustināja pienākuma auklas.
Savās kāzās es vilku dizainera kleitu, ko bija izvēlējusies mana māte. Viņa īsti nejautāja, ko es gribu. Visi teica, ka mēs esam ideāls pāris. Divi jauni, izsmalcināti cilvēki, kuri tika audzināti tieši tam, lai iekļautos dzīvē, ko citi viņu vietā bija uzzīmējuši.
Un kādu laiku mēs tam arī noticējām.
Vēl tajā pašā gadā piedzima mūsu meita Rouena. Divus gadus vēlāk – mūsu dēls Keilebs. Gadiem ilgi mēs uzturējām izskatu. Svētku fotogrāfijas, labdarības vakariņas, nevainojami smaidi. Mūsu mājai bija kopts zāliens, interjeri izskatījās tā, it kā būtu izkāpuši no interjera dizaina žurnāla.
Bet sienu iekšpusē mēs lēnām smacējām.
Mēs nestrīdējāmies. Un tas bija pats sliktākais. Klusumu nevar salabot. Tāpat nevar sadziedēt to, kas nekad netiek pateikts.
Mēs nepratām strīdēties, nebaidoties no skandāla. Mēs nepratām izteikt savas sāpes, nejūtoties kā nodevēji savu ģimeņu priekšā. Mēs neiemācījāmies augt kā atsevišķi cilvēki, kad visi gaidīja, ka mēs vienmēr darbosimies kā vienība.
Pēc septiņpadsmit gadiem mēs klusi izšķīrāmies. Nebija drāmas, drīzāk tikai tukšums. Mūsu vecāki bija šokēti, bet, kad mēs parakstījām dokumentus, mēs abi atviegloti uzelpojām.
Piecus gadus vēlāk es iepazinu Artūru.
Viņš bija pilnīgs pretstats. Ne uzkrītoši pievilcīgs, bet klusi. Šķīries, audzināja trīs bērnus. Vidusskolas skolotājs, mīlēja dzeju un vecas automašīnas. Sirsnīgs, piezemēts cilvēks. Pēc daudziem “vitrīnas dzīves” gadiem viņa godīgums mani pievilka kā magnēts.
Mēs ātri apprecējāmies. Varbūt pārāk ātri.
Tas ilga sešus mēnešus. Nebija krāpšanas, nebija kliegšanas. Tikai lēna sairšana. Artūrs arvien mazāk plānoja ar mani. Nerunāja par nākotni. Neuzņēmās iniciatīvu.
Mēs teicām, ka tas ir kopīgs lēmums. Kādu laiku es tam arī ticēju.
Divus gadus vēlāk mana meita mani apsēdināja manā viesistabā.
Viņas seja bija sārta, acis mirdzēja. Jau tad man bija slikta priekšnojauta.
– Mammu, esmu iemīlējusies – viņa teica.
Es pasmaidīju. Tad viņa nosauca vārdu.
Artūrs.
Mans bijušais vīrs.
Viņam bija četrdesmit. Sešpadsmit gadus vecāks par viņu.
Es mēģināju iebilst, bet viņa mani apklusināja ar vienu teikumu:
– Vai nu tu pieņem, vai arī es tevi izslēgšu no savas dzīves.
Es nevarēju viņu zaudēt. Tāpēc es noriju visu un teicu: es tevi atbalstu.
Gadu vēlāk es stāvēju viņas kāzās. Es smaidīju, pacēlu šampanieti, kamēr iekšā man kuņģis bija savilkts mezglā.
Tad mans dēls pienāca pie manis.
– Mammu, mums jāparunā.
Viņš mani aizveda uz stāvvietu, izvilka telefonu un teica:
– Es nolīgu privātdetektīvu. Artūrs nav tas, par ko izliekas.
Dokumenti parādīja visu: bankrots, slēpti parādi, tiesas prāva no bijušās sievas, nemaksāti uzturlīdzekļi.
– Viņš mērķē uz turīgām sievietēm – teica Keilebs. – Rouena bija tikai nākamā.
Mēs atgriezāmies. Mans dēls palūdza mikrofonu.
Un kāzās, visu priekšā, viņš to atklāja.
Manas meitas seja kļuva bāla. Viņa pajautāja Artūram:
– Vai tā ir taisnība?
– Tas ir sarežģīti – viņš teica.
Ar to pietika.
Rouena paņēma mani pie rokas, un mēs izgājām ārā.
Nākamajā dienā viņa anulēja laulību.
Pēc dažiem mēnešiem viņa man teica:
– Paldies, ka neļāvi viņam sagraut manu dzīvi.
Un tad pirmo reizi es sajutu, ka tiešām viss būs kārtībā.
