Ar līgavaini Rihardu es iepazinos laikā, kad mana meita Natālija bija tikai četrus gadus veca.
Līdz tam brīdim es jau sen biju atteikusies no ticības otrajām iespējām. Natālijas bioloģiskais tēvs, Alekss – mans vīrs – pēkšņi nomira no sirdslēkmes, kad mūsu meitiņai bija tikai viens gads.
Vienā mirklī viņš vēl spēlēja ar viņu kukū uz viesistabas grīdas, bet nākamajā es paliku viena ar pasauli, kas nezināja, ko iesākt ar jaunām atraitnēm un bez tēva palikušiem zīdaiņiem.
Ilgu laiku es pat nedomāju par mīlestību vai attiecībām. Natālija bija viss mans pasaules centrs. Naktīs es viņu apskāvu ciešāk nekā savas sēras. Viņa bija iemesls, kāpēc es no rītiem cēlos. Iemesls, kāpēc es smaidīju pat tad, kad iekšēji biju tukša.
Un doma, ka kāds cits varētu ienākt mūsu mazajā pasaulē, šķita sveša – pat uzbāzīga.
Tad parādījās Rihards.
Viņš nebija skaļš, nebija apburošs klasiskajā nozīmē. Viņš mani neaizrāva. Viņš vienkārši bija klāt. Pastāvīgi, pacietīgi… un palika.
Viņš pievērsa uzmanību sīkumiem. Zināja, ka Natālijai nepatīk sviestmaižu maliņas, tāpēc vienmēr tās nogrieza. Atvēra durvis, pacēla iepirkumu maisus, uzpildīja degvielu, ja pamanīja, ka tās ir maz – un nekad nelika man justies, ka esmu viņam parādā par to.
Un, iespējams, pats svarīgākais: viņš nekad negribēja nevienu aizstāt. Viņš vienkārši atbrīvoja vietu.
Es atceros pirmo reizi, kad Natālija bez vilcināšanās satvēra viņa roku. Mēs izgājām no grāmatnīcas, un viņa vienkārši ieslīdēja ar pirkstiem viņa plaukstā, it kā būtu to darījusi vienmēr. Rihards paskatījās uz viņu, pārsteigts, tad pasmaidīja un saspieda viņas roku.
– Īpaša – viņš vēlāk nočukstēja. – Jūs abas tādas esat, Greisa.
Natālija viņu dievināja. Viņa apsēdās viņam blakus uz dīvāna, atdarināja, kā viņš sakrusto kājas, smējās kopā ar viņu par reklāmām. Kad mēs saderinājāmies, Natālija ielavījās virtuvē, kur Rihards lēja kafiju.
– Vai es drīkstu tevi saukt par tēti? – viņa bikli jautāja. – Es vienmēr ilgošos pēc sava pirmā tēta, bet mamma teica, ka viņš vairs nav šeit…
Rihards vispirms paskatījās uz mani. Viņš gaidīja manu pamājienu. Tad viņš pietupās un apskāva viņu.
– Es par to ļoti priecātos, Nat.
No tās dienas viņa viņu vairs nekad nesauca vārdā. Tikai par tēti.
Mums nācās atlikt kāzas uz sešiem mēnešiem, jo Riharda tante Karolīna – kura viņu faktiski bija izaudzinājusi – negaidīti nomira. Tas viņu salauza. Mēs sērojām, un tad kopā nolēmām jauno datumu.
Kad beidzot pienāca lielā diena, es domāju tikai par vienu: mēs izdzīvojām. Mēs tikām līdz šim.
Kāzas notika balles zālē ar zeltainu apgaismojumu, baltām rozēm, stīgu kvartetu. Natālija bija tērpusies tilla kleitā ar sīkām pērlītēm ap kaklu, un pirms ceremonijas viņa dejoja riņķī ar manu brāļadēlu, viņu smiekli piepildīja zāli.
Manī bija miers. Tāda sajūta, kādu nebiju jutusi gadiem.
Pēc ceremonijas es sarunājos ar viesiem, kad sajutu, ka kāds viegli pavelk manu kleitas malu.
Blakus stāvēja Natālija. Viņas seja bija sakarsusi, acis spīdēja – bet ne no prieka. Viņas lūpas trīcēja.
– Mammu – viņa nočukstēja. – Paskaties uz tēta roku. Es negribu jaunu tēti. Lūdzu.
Es sastingu.
– Mīļā, par ko tu runā? – es jautāju, nometusies ceļos viņas priekšā.
Viņa pieliecās tuvāk un norādīja uz zāles otru galu.
– Uz tās ir lūpukrāsa. Tumši sarkana. Es redzēju. Un, kad viņš to pamanīja, viņš ātri uzvilka žaketi.
Es sekoju viņas skatienam. Rihards stāvēja pie bāra, sarunājās, no attāluma viss šķita kārtībā…
– Vai tu esi pārliecināta? – es klusi jautāju.
– Es vairs neesmu mazulis, mammu – viņa nopietni atbildēja. – Tas nozīmē krāpšanu, vai ne?
Man savilkās kuņģis.
– Tu izdarīji pareizi, ka pateici – es teicu un noskūpstīju viņu uz pieres. – Viss būs kārtībā.
Es aizvedu viņu pie savas mammas, tad piegāju pie Riharda.
– Vai mēs varētu uz brīdi parunāt? – es mierīgi jautāju.
Mēs iegājām līgavas istabā.
– Novelc žaketi.
Viņš vilcinājās, bet izdarīja to.
Tā bija tur.
Perfekts, tumši sarkans lūpukrāsas nospiedums uz viņa baltā krekla. Ne izplūdums. Ne nejaušība.
– No kurienes tas ir? – es jautāju.
– Nekas… droši vien mana mamma mani noskūpstīja – viņš pārāk ātri atcirta.
– Tava mamma lieto gaiši rozā – es klusi atbildēju. – Tas ir bordo.
Viņš klusēja.
Es atgriezos zālē. Es neraudāju. Es nerīkoju ainu.
Es piegāju pie savas māsas Melodijas.
– Tev man jāpalīdz – es iečukstēju. – Mēs spēlēsim spēli.
Dažas minūtes vēlāk viņa paņēma mikrofonu.
– Pārsteiguma spēle! – viņa iesaucās. – Kurai ir tumša, bordo krāsas lūpukrāsa?
Iestājās klusums.
Tad kāds paskatījās uz Serēnu.
Serēna. Mana bijusī dzīvokļa biedrene. Mana draudzene.
Viņa lēnām piecēlās.
– Balvas nav – es teicu. – Bet vai tu visiem pastāstīsi, kāpēc tu noskūpstīji manu vīru?
Zāle sastinga.
Serēna kļuva bāla, tad izskrēja ārā.
Es satvēru Natālijas roku un pametu savas kāzas.
Vēlāk Serēna atzinās: viņa bija iemīlējusies Rihardā. Viņa mēģināja viņu noskūpstīt. Viņš atkāpās. Tā lūpukrāsa tur nokļuva.
Es neizjaucu laulību.
Bet mūsu draudzība tur beidzās.
Natālijai es pateicu patiesību – tik daudz, cik viņai vajadzēja saprast.
– Tev nebūs jauna tēta – es teicu. – Tētis paliek.
Tajā vakarā mēs kopā ēdām saldējuma sviestmaizes.
Mēs nebijām perfekti.
Bet mēs palikām kopā.
