Visu mūžu es iemācījos staigāt ar noliektu galvu. Īpaši tad, kad skolā nāca runa par to, ar ko strādā mana vecmāmiņa. Taču tajā vakarā, izlaiduma ballē, viens lēmums visu izmainīja – un es sapratu, kas patiesi ir svarīgi un kurus cilvēkus tiešām ir vērts redzēt.
Man bija trīs dienas, kad nonācu pie vecmāmiņas Dorisas. Mana mamma, Lina, nomira neilgi pēc manas piedzimšanas. Es viņu nekad neiepazinu. Vecmāmiņa vienmēr teica, ka vienreiz mani turējusi rokās.
– Jā, Lūkas – viņa mēdza teikt. – Tava mamma tevi turēja trīs minūtes. Tās trīs minūtes ir uz visu mūžu.
Mans tēvs? Viņš nekad neparādījās. Nevienā dzimšanas dienā.
Vecmāmiņai bija piecdesmit divi gadi, kad viņa mani paņēma pie sevis. Naktīs viņa strādāja par apkopēju vidusskolā, bet dienās cepa pankūkas sestdienās un lasīja man antikvāras grāmatas izbalējušā krēslā, katram tēlam piešķirot savu balsi.
Viņa nekad, ne mirkli, nelika man justies kā slogam.
Ne tad, kad man bija murgi un es viņu pamodināju.
Ne tad, kad ar viņas šķērēm nogriezu sev matus un izskatījos kā izbiedēts sikspārnis.
Un arī ne tad, kad es no apaviem izaugu ātrāk, nekā to atļāva viņas alga.
Viņa nebija tikai mana vecmāmiņa. Viņa bija viss mans ciems.
Varbūt tāpēc es viņai nekad nestāstīju, ko par mani runāja skolā – īpaši pēc tam, kad atklājās, ka viņa ir apkopēja.
– Uzmanies, Lūkass smaržo pēc hlora – puiši smējās.
Es viņai neteicu, ka mani sauc par “Slaucītājzēnu”.
Ka manā skapītī izlēja pienu ar zīmīti:
“Ceram, ka atnesi spaini, Slaucītāj!”
Ja vecmāmiņa to zināja, viņa nekad par to nerunāja. Un es darīju visu, lai viņu pasargātu no šīs pasaules.
Doma, ka viņa varētu kaunēties par savu darbu?
To es nebūtu spējis izturēt.
Es smaidīju. Izlikos, ka tas nav svarīgi. Mājās es mazgāju traukus, kamēr viņa vilka nost zābakus – to zoles bija saplaisājušas, sānos bija mans monograms, ko biju iegravējis pirms gadiem.
– Tu esi labs zēns, Lūkas – viņa vienmēr teica. – Tu par mani rūpējies.
– Jo tu mani tā iemācīji, vecmāmiņ – es atbildēju.
Mūsu mazā virtuve bija mans patvērums. Tur es vienmēr viņu sasmīdināju. Apzināti.
Bet es melotu, ja teiktu, ka tas nesāpēja. Un ka es neskaitīju dienas līdz izlaidumam.
Vienīgais, kas padarīja skolu panesamu, bija Saša.
Gudra, pašpārliecināta, ar sausu humoru. Skaista – tā, ka pat nemēģināja. Bet neviens nezināja, ka nedēļas nogalēs viņa palīdzēja savai mammai un dzeltenā kladītē skaitīja dzeramnaudu.
Viņas mamma bija medmāsa, ar dubultām maiņām. Dažreiz bez ēšanas.
– Viņa saka, ka ēdnīcas mafins ir labāks par slimnīcas automātu – Saša stāstīja ar pussmaidu.
Varbūt tāpēc mēs sapratāmies. Mēs zinājām, kā ir dzīvot uz robežas.
Reiz viņa ieraudzīja vecmāmiņu skolā.
– Tā ir tava vecmāmiņa? – viņa jautāja, kamēr Dorisa nesa bļodu ar pienu, bet slotas kāts bija atbalstīts pret sienu.
– Jā – es teicu. – Es tevi iepazīstināšu.
– Viņa izskatās kā tāda, kas piedāvā vēl porciju pat tad, ja jau esi paēdis – Saša pasmaidīja.
– Sliktāk – es smējos. – Viņa cep pīrāgus bez iemesla.
– Es viņu jau mīlu.
Izlaiduma balle pienāca ātrāk, nekā biju domājis. Limuzīni, paštonējošie spreji, dārgas aproces. Es izvairījos no šīs tēmas.
Kādu dienu Saša mani uzrunāja.
– Ko tu vedīsi, Luc?
Es vilcinoties atbildēju.
– Ir kāds, ko es gribētu.
– Es viņu pazīstu?
– Jā… viņš man ir svarīgs.
Es redzēju, ka tas viņu sāpināja. Un zināju, ka šoreiz tas ir svarīgāk.
Ballītes vakarā vecmāmiņa stāvēja vannasistabā un skatījās uz savu puķaino kleitu.
– Es nezinu, vai tā vēl ir piemērota – viņa klusi teica. – Varbūt labāk palikšu mājās.
– Tu esi skaista – es teicu.
– Es stāvēšu stūrī. Es negribu tevi apkaunot.
– Tu to nedarīsi. Es gribu, lai tu tur būtu.
Viņa bija nervoza. Kā cilvēks, kurš nav saņēmis īstu ielūgumu.
Sporta zāle bija gaismas pilna. Tika pasniegtas balvas. Saša vienu ieguva. Es arī.
Tad sākās deja.
– Kur ir tavs pavadonis? – Saša jautāja.
– Viņš ir šeit.
Viņa ieraudzīja vecmāmiņu.
– Tava vecmāmiņa?
– Es teicu, ka viņa ir svarīga.
Es piegāju pie Dorisas.
– Vai tu dejosi ar mani?
Izcēlās smiekli.
– Viņš atveda apkopēju!
– Tas ir pretīgi!
– Nožēlojami!
Es sajutu, kā viņa man blakus saspringst.
– Ej vien, Lūkas – viņa nočukstēja. – Izbaudi vakaru.
Kaut kas manī noklikšķēja savā vietā.
– Nē.
Es piegāju pie DJ pults. Es apklusināju mūziku.
– Pirms kāds atkal sāk smieties – es teicu –, ļaujiet man pateikt, kas ir šī sieviete.
Zālē iestājās klusums.
– Viņa ir mana vecmāmiņa. Viņa mani izaudzināja, kad neviens cits to negribēja. Viņa rītos tīrīja klases, lai jūs varētu sēdēt pie tīriem soliem. Viņa ir stiprākais cilvēks, ko es pazīstu.
Klusums.
– Ja jums tas šķiet nožēlojami… tad man ir žēl jūs.
Es atgriezos pie viņas.
– Vai tu dejosi ar mani, vecmāmiņ?
Ar asarām acīs viņa pamāja.
Izcēlās aplausi. Arvien vairāk.
Tajā vakarā vairs nebija smieklu. Tikai cieņa.
Pirmo reizi savā dzīvē viņa nebija neredzama.
