Jaunībā es vienmēr smējos par tiem, kuri teica, ka dzimšanas dienas viņus padara skumjus.
Es domāju, ka tas ir tikai tāds pārspīlējums. Tāds teikums, ko cilvēki saka tad, kad viņiem gribas nedaudz uzmanības. Tāpat kā tad, kad viņi pārāk skaļi nopūšas vai valkā saulesbrilles slēgtā telpā.
Tajos laikos dzimšanas diena nozīmēja kūku.
Kūka nozīmēja šokolādi.
Un šokolāde nozīmēja, ka dzīve ir kārtībā.
Bet tagad es saprotu.
Tagad dzimšanas dienas padara gaisu smagāku. Ne tikai sveču dēļ. Ne tikai klusā dzīvokļa vai sāpošo ceļu dēļ.
Bet zināšanu dēļ.
Tādas zināšanas, kas atnāk tikai tad, kad esi nodzīvojis pietiekami ilgi, lai zaudētu cilvēkus, par kuriem domāji, ka viņi paliks mūžīgi.
Šodien man ir 85 gadi.
Un, kā katru gadu kopš mana vīra Pītera nāves, arī šodien es piecēlos agri un sakopu sevi.
Savus retinātos matus es saspraudu maigā mezglā. Uzklāju bordo lūpukrāsu. Aizpogāju mēteli līdz pat zodam.
Vienmēr tas pats mētelis.
Vienmēr tas pats žests.
Es neesmu nostalģisks tips.
Bet šis ir citādi.
Šis ir rituāls.
Tagad līdz Marigold’s Diner es tieku piecpadsmit minūtēs. Agrāk tās bija septiņas. Tas nav tālu – trīs pagriezieni, gar aptieku, garām mazajai grāmatnīcai, kas vienmēr smaržo pēc tīrīšanas līdzekļa un vieglām skumjām.
Tomēr katru gadu ceļš šķiet garāks.
Un es vienmēr eju tieši pusdienlaikā.
Jo tad mēs satikāmies.
Es apstājos durvīs, dziļi ieelpoju.
– Tu to vari, Helēna – es teicu sev. – Tu esi stiprāka, nekā domā.
Man bija trīsdesmit pieci, kad es pirmo reizi iegāju tajā restorānā. Tā bija ceturtdiena. Es nokavēju autobusu un vienkārši meklēju siltu vietu, kur pagaidīt.
Pīters sēdēja stūrī. Viņš cīnījās ar savu avīzi, kafiju jau vienreiz bija izlējis.
– Mani sauc Pīters – viņš teica. – Neveikls, mazliet neveikls, un reizēm pilnīgi neciešams.
Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu joku nobeigums. Es biju piesardzīga. Viņš šķita pārāk pašpārliecināts. Tomēr es apsēdos pie viņa.
Viņš teica, ka man ir tāda seja, par kuru cilvēki raksta vēstules.
Es atbildēju, ka tas ir sliktākais uzrunas mēģinājums, kādu jebkad esmu dzirdējusi.
– Pat ja tu tagad piecelsies un nekad vairs nevēlēsies mani redzēt – viņš teica –, es tevi atradīšu, Helēna. Kaut kā.
Un pats dīvainākais bija tas… ka es viņam ticēju.
Gadu vēlāk mēs apprecējāmies.
Restorāns kļuva par mūsu vietu. Katru gadu mēs atgriezāmies manā dzimšanas dienā. Arī tad, kad viņš jau bija slims. Arī tad, kad viņš spēja apēst tikai pusi mafina.
Un kad viņš nomira… es tik un tā gāju.
Jo tā bija vienīgā vieta, kur es vēl spēju iztēloties, ka viņš ienāk, apsēžas man pretī un pasmaida.
Arī šodien es iegāju tāpat.
Zvaniņš noskandināja. Piedegušas kafijas un kanēļgrauzdiņu smarža mani sagaidīja kā vecu draugu. Uz mirkli es atkal biju trīsdesmit piecus gadus veca.
Tad es apstājos.
Es vēl nebiju spērusi pat divus soļus, kad ieraudzīju kabīni pie loga.
Pītera vietā sēdēja kāds cits.
Jauns vīrietis. Varēja būt ap divdesmit. Viņam bija tumšs mētelis, pleci saspringti. Viņš turēja aploksni un nervozi skatījās pulkstenī.
Kad viņš mani pamanīja, viņš uzreiz piecēlās.
– Kundze… – viņš nedroši iesāka. – Vai jūs esat Helēna?
– Jā. Vai mēs pazīstamies?
Viņš pasniedza man aploksni ar abām rokām, it kā turētu kaut ko trauslu.
– Viņš teica, ka jūs atnāksiet – viņš nočukstēja. – Jums tas ir jāizlasa.
Aploksnes malas bija nodilušas. Uz tās bija mans vārds. Tajā rakstā, ko nebiju redzējusi gadu desmitiem – un tomēr uzreiz atpazinu.
– Kurš jūs lūdza to darīt? – es jautāju.
– Mans vectēvs – viņš atbildēja. – Viņu sauca Pīters.
Es neapsēdos. Es paņēmu aploksni, pamāju un izgāju uz ielas.
Mājās es uzvārīju tēju, ko neizdzēru. Noliku aploksni uz galda un stundām ilgi tikai skatījos uz to.
Pēc saulrieta es to atvēru.
Iekšā bija vēstule. Melnbalta fotogrāfija. Un sīksts priekšmets, ietīts zīdpapīrā.
Pītera rokraksts.
„Mana Helēna…
Ja tu to lasi, šodien tev palika 85. Daudz laimes dzimšanas dienā, mana mīļā.
Es zināju, ka tu atgriezīsies mūsu mazajā kabīnē. Tāpat kā zināju, ka man jāizpilda arī kāds solījums.
Ir kaut kas, ko es nekad neesmu pastāstījis. Tā nebija melošana – tas bija lēmums. Pirms es tevi iepazinu, man bija dēls. Viņu sauca Tomass.
Es viņu neaudzināju. Mēs satikāmies tikai vēlāk. Un tad arī viņam piedzima dēls. Maikls.
Viņš tev nodeva šo vēstuli.
Es lūdzu viņu tieši šodien, pusdienlaikā, tevi sameklēt.
Šis gredzens ir tava dzimšanas dienas dāvana.
Ja sēras ir mīlestība, kurai nav, kur palikt, tad varbūt šī vēstule tai dod vietu.
Vienmēr tavs:
Pīters.”
Es to izlasīju divreiz.
Gredzens perfekti derēja manam pirkstam.
Tajā naktī es ieliku vēstuli zem spilvena.
Un pirmo reizi pēc gadiem… es gulēju mierīgi.
Nākamajā dienā Maikls jau mani gaidīja pie galda.
– Es nezināju, vai jūs vēlēsieties ar mani tikties – viņš klusi teica.
– Arī es nebiju pārliecināta – es atbildēju. – Bet es esmu šeit.
– Kāpēc tieši tagad? – es jautāju. – Kāpēc viņš tik ilgi gaidīja?
– Mans vectēvs teica, ka 85 ir tas vecums, kad cilvēks vai nu aizver savu sirdi… vai beidzot atlaiž.
– Tipisks Pīters – es pasmaidīju. – Pārāk poētisks.
Mēs runājām. Ilgi. Ar klusumiem.
– Vai jūs uz viņu dusmojaties? – viņš beidzot jautāja.
Es pieskāros gredzenam.
– Nē. Man šķiet, ka es viņu tāpēc mīlu vēl vairāk.
– Vai mēs satiktos arī nākamgad? – es jautāju.
– Šeit pat?
– Šeit pat.
– Tad… varbūt pat katru nedēļu?
Viņa acis piepildījās ar asarām.
– Jā, Helēna. Lūdzu.
Dažreiz mīlestība mūs gaida tur, kur mēs jau esam bijuši – tikai ar jaunu seju.
