Ģimenē vienmēr es biju tā, uz kuru visi varēja paļauties. Uzticamā. Saprātīgā. Tā, kura nesūdzas, bet atrisina.
Un, kad es beidzot vienreiz izdarīju kaut ko sevis dēļ… mana māsa to pārvērta murgā.
Mani sauc Reni, man ir trīsdesmit divi gadi. Kopš bērnības es strādāju par to, kas man ir. Kamēr citi brauca ar velosipēdu vai skatījās multfilmas, es jau pelnīju naudu. Četrpadsmit gados pieskatīju bērnus, sešpadsmit gados biju kasiere, vēlāk vienlaikus strādāju vairākos darbos, kamēr mācījos.
Tas nebija viegli, bet es biju lepna, ka esmu patstāvīga.
Un tad ir Melisa.
Četrus gadus jaunāka par mani, un vienmēr dzīvoja tā, it kā dzīve būtu ballīte, kuru pēc tam kāds cits sakops. Mēs uzaugām vienā mājā, tomēr pēc pilnīgi atšķirīgiem noteikumiem. Ja es kaut ko saņēmu, arī viņai to vajadzēja. Ja es krāju, viņa raudāja – un mūsu vecāki labāk atdeva viņai naudu, tikai lai nebūtu strīda.
Viņa nebija ļauna. Vienkārši bezatbildīga. Un vienmēr gaidīja, ka kāds viņu izglābs.
Tad piedzima viņas meita Lilija.
Un viss mainījās.
Tā meitenīte kļuva par manas dzīves gaismu. Piecus gadus veca, vienmēr smaidīga, dzied, un, kad viņa saka: “Tante Reni”, es vienkārši izkūstu. Man nevarēja būt savi bērni, varbūt tāpēc es pie viņas tik ļoti pieķēros. Melisa to precīzi zināja – un izmantoja.
Pēc gadiem ilga smaga darba šogad es beidzot sasniedzu lielu mērķi: nopirku savu pirmo pilnīgi jauno automašīnu. Ne luksusa, ne uzkrītošu. Bet jaunu. Sarkanu. Drošu. Plašu. Manu.
Es to nosaucu par Rosi. Jā, es zinu, smieklīgi. Bet man tas bija pirmais, ko es nopirku tikai sev, kā balvu par visu.
Es par to rūpējos, it kā tā būtu dzīva. Neļāvu tajā ēst, vienmēr parkos tālāk, slaucīju sēdekļus.
Pēc mēneša, pirms Lilijas piektās dzimšanas dienas, Melisa man piezvanīja.
– Ballīte būs sestdien, daudz bērnu, baloni, kūka… tāpēc man vajag tavu auto – viņa teica tā, it kā tas jau būtu izlemts fakts.
– Ko? – es jautāju.
Viņa pat neapsveica mani ar auto, kad es to nopirku. Bet tagad tas pēkšņi bija ideāls.
– Manējais ir mazs. Tavējais ir ideāls. Lilija jau tā ir bēdīga, ka tu nenāc. Mazākais, ko vari izdarīt, ir aizdot – viņa piebilda. – Tu taču neteiksi nē bērna dzimšanas dienai?
Es iebildu. Teicu, ka tas ir jauns, ka man ar to nav labi.
– Neesi dramatiska – viņa uzšņāca. – Lilija ir tava mīļākā, vai ne? Tad, protams, tu saki jā.
Un viņa pateica to teikumu, ar kuru vienmēr uzvarēja:
– Kāda tu esi tante, ja saki nē?
Es padevos.
Bet es palūdzu: bez ēdiena, bez netīrumiem, lai ir uzmanīga.
Jau tajā pašā pēcpusdienā viņa ieradās ar Liliju – smaidīga, spiedienu izdaroša. Izrāva atslēgas no manas rokas un aizbrauca.
Nākamajā rītā viņa ar spiedzošām bremzēm apstājās pie manas mājas.
Mans auto… bija neatpazīstams.
Dubļi visur. Skrāpējumi sānos. Iekšā drupatas, taukaini traipi, lipīgi glāžu turētāji, ātrās ēdināšanas iepakojumi, smaka.
– Kas notika?! – es trīcot jautāju.
– Bērni – viņa paraustīja plecus. – Mēs labi pavadījām laiku.
– Tu ļāvi viņiem ēst mašīnā?!
– Ko man bija darīt? Badināt viņus? Tas ir tikai auto!
Tad viņa pavirši piebilda:
– Mēs braucām pa citu ceļu, tur bija mazliet krūmu. Nu un?
Tīrīšana maksāja 450 dolārus. Remonts gandrīz 4000.
Melisa nesamaksāja ne centa. Pat neatvainojās.
Vēlāk Lilija nevainīgi izpļāpājās:
– Mamma teica, ka tante Reni tāpat salabos, jo viņa ir bagāta.
Tajā brīdī manī kaut kas salūza.
Trīs nedēļas vēlāk Melisa kliedzoša stāvēja pie manām durvīm. Seja bija nosmērēta ar kvēpiem.
– TU TO IZDARĪJI! – viņa bļāva. – Mans auto salūza! Tas maksās vairāk nekā 3000! Tu to sabotēji!
Es iesmējos.
– Tu tiešām tā domā?
– Neizliecies par nevainīgu!
Es sakrustoju rokas.
– Es tam nepieskāros. Varbūt dzīve vienkārši nolika lietas līdzsvarā.
Un tajā brīdī es sapratu: es viņai vairs neko neesmu parādā.
Tā nebija atriebība.
Tā bija robeža.
Un pirmo reizi… tā darbojās.
