Kad mans vīrs mani atstāja vienu uz pamesta ceļa malas, es domāju, ka mana dzīve tur arī beigsies. Bet elegantā svešiniece, kas klusi sēdēja uz soliņa, domāja pavisam citādi. Viens vienīgs noslēpumains teikums, melns Mercedes un plāns, kas manu sliktāko dienu pārvērta par mana vīra lielāko kļūdu. Toreiz es vēl nezināju, ko tieši viņa bija izdomājusi.
Pirms divpadsmit gadiem es iepazinos ar Niku, un godīgi ticēju, ka esmu trāpījusi galvenajā laimestā.
Mēs iepazināmies drauga dārza grilēšanā kādā siltā sestdienas pēcpusdienā. Viņš iedeva man rokās alu, pajokoja par manām šķībi uzliktajām saulesbrillēm, un vakara beigās mēs jau bijām nešķirami.
Tas bija kā aina no romantiskas filmas: tāds brīdis, kas liek tev noticēt, ka liktenis patiešām pastāv.
Divus gadus vēlāk mēs apprecējāmies nelielās kāzās, draugu un ģimenes lokā. Pēc trim gadiem piedzima Emma, bet vēl pēc diviem gadiem – Lilija. Manas meitas tagad ir septiņus un piecus gadus vecas, un viņas ir gaišākie punkti manā dzīvē.
Kādu laiku viss šķita perfekti. Mums bija mazā ģimene, mūsu mājas. Bet pēc Lilijas dzimšanas Niks pamazām mainījās. Ne pēkšņi — drīzāk tā, it kā lampas gaisma pakāpeniski kļūtu blāvāka.
Viņš kļuva arvien atturīgāks. It kā es no sievas pēkšņi būtu pārvērtusies par mēbeli, kurai viņš katru dienu nepamanot paiet garām.
Tad sākās piezīmes.
Ja es aizmirsu iznest atkritumus:
– Tu visu dienu biji mājās. Ko tu vispār darīji?
Ja meitenes, spēlējoties, sataisīja nekārtību:
– Viņas tev ir uzkāpušas uz galvas. Nekādas disciplīnas.
Ja vakariņas nebija pietiekami siltas vai es nebiju nopirkusi “pareizo” veļas pulveri, viss kaut kā vienmēr bija mana vaina.
Strīdi pārvērtās par mīnu lauku. Viens nepareizs vārds, viena nepareiza kustība — un viss uzsprāga. Un es pēc tam dienām ilgi mēģināju savākt sevi.
Tajā dienā mēs braucām mājās no viņa mātes. Saspringts apmeklējums, kā vienmēr. Meitenes beidzot aizmiga aizmugurē, galvas atspiedušas viena pret otru. Es domāju, varbūt šoreiz iztiksim bez skandāla. Varbūt mums būs mierīgs vakars.
Mēs apstājāmies degvielas uzpildes stacijā, apmēram piecdesmit kilometrus no mājām. Niks palūdza, lai es veikalā nopērku viņam hamburgeru.
Nebija sinepju. Tikai tas.
Kad es atgriezos mašīnā un viņam to pateicu, viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu apzināti sabojājusi viņa dienu. Viņa žoklis savilkās, aiz acīm bija pazīstamās dusmas.
– Protams, ka tu visu sabojā – viņš nomurmināja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu arī kasiere.
Es mēģināju to nolaist pa jokam.
– Nik, tās vienkārši bija beigušās. Nekas traks.
Bet viņš kļuva arvien skaļāks. Visu ceļu viņš mani lamāja. Neuzmanīga. Slīpētāja. Nederīga. Vārdi kā akmeņi spieda manu krūtis, līdz man trūka elpas.
Tad viņš pēkšņi pie Target stāvvietas uzlika strauju bremzi. Drošības josta iegriezās man krūtīs.
Pirms es aptvēru, kas notiek, viņš pārliecās pāri, atvēra manas durvis un ar aukstu skatienu paskatījās uz mani.
– Kāp ārā.
– Ko? Nik, mēs esam piecdesmit kilometru no mājām. Meitenes guļ…
– Kāp ārā no manas mašīnas, Jūlija. Lai veicas tikt mājās.
Es gaidīju, ka viņš pasmiesies. Ka teiks, ka tas ir joks. Viņš to nedarīja.
Ar trīcošām rokām es atsprādzēju jostu, izkāpu. Pirms vēl paspēju atskatīties uz savām meitām, viņš aizcirta durvis un aizbrauca.
Es paliku tur. Bez naudas. Bez telefona. Mana soma ar visu palika mašīnā.
Es apsēdos uz ļodzīga soliņa stāvvietas malā. Asaras žņaudza manu kaklu. Desmit minūtes iepriekš mēs tikai strīdējāmies. Tagad es domāju par to, kā noiet piecdesmit kilometrus līdz mājām.
Tad es pamanīju, ka neesmu viena.
Soliņa otrā galā sēdēja vecāka sieviete. Elegantā, gaišā mētelī, saulesbrillēs. Tik mierīgi, it kā viņa vienmēr būtu bijusi tur.
– Neraudi – viņa teica. – Asaras neko neatrisina.
Es biju pārsteigta. Viņas balss nebija nežēlīga. Drīzāk noteikta.
Tad viņa piebilda:
– Vai tu gribi, lai viņš nožēlo? Vēl šodien?
Es pacēlu skatienu uz viņu.
– Pēc dažām minūtēm tu izliksies, ka esi mana mazmeita – viņa klusi teica. – Uzticies man. Tavs vīrs drīz to nožēlos.
Pirms es varēju ko teikt, pie mums piebrauca melns Mercedes. Vecā sieviete pasmaidīja.
– Tieši laikā.
Šoferis atvēra durvis.
– Kundze?
– Jā, Markus. Un mana mazmeita arī brauks ar mums.
Kaut kas manī teica: ej. Es iekāpu.
Pēc pusstundas mēs stāvējām milzīgas mājas priekšā. Iekšā marmors, lustras, tējas dzeršana.
Viņa izstāstīja savu dzīvi. Vardarbīgu vīru. Pazemojumu. Šķiršanos. Mieru.
– Kad es tevi ieraudzīju uz tā soliņa, es redzēju sevi – viņa teica. – Bet tev vēl ir laiks.
Viņa mani ietērpa sarkanā kleitā. Grims. Kurpes. Pašpārliecinātība.
Viņa lika mani aizvest mājās.
Niks sēdēja uz dīvāna. Pat nepacēla skatienu.
Meitenes uzlēca.
– Mammu, cik tu esi skaista!
– Ejiet, krāmējiet mantas – es mierīgi teicu.
Tad Niks paskatījās uz mani. Viņš sastinga.
– Es eju prom – es teicu. – Mēs šķirsimies.
Markuss ienāca aiz manis.
Mēneša laikā māja kļuva par mūsējo. Niks izvācās.
Vecā sieviete, Tīna, kopš tā laika ir daļa no manas dzīves.
Uz tā soliņa viss sākās.
