Es domāju, ka mūsu jubilejas vakariņas izglābs manu laulību. Tā vietā mans vīrs un viņa māte mani publiski pazemoja. Ar asarām acīs es izgāju no restorāna… un tieši tur sastapos ar kādu, kurš uz visiem laikiem mainīja manu dzīvi.
Mani sauc Eržebete, man ir 32 gadi. Es nekad neesmu ticējusi liktenim. Man patika plāni, paredzamība, tas, ka tu iepriekš zini, kas sekos. Varbūt tāpēc es kļuvu par finanšu analītiķi: tabulas man vienmēr bija saprotamākas nekā cilvēki.
Ja kāds pirms gadiem man būtu teicis, ka pilnīgi parasta otrdiena apvērsīs manu dzīvi kājām gaisā, es noteikti pasmietos.
Es gandrīz nemaz neaizgāju uz tām vakariņām, kur viss sākās. Es biju nogurusi, mani mati nekontrolējami lokojās, un es tieši strīdējos ar ķīmiskās tīrītavas darbinieku par sabojātu bleizeru. Bet mana draudzene Mārsija uzstāja. Tā nu es tomēr ierados – ar pusstundas nokavēšanos, nepietiekami saposusies, jau iepriekš nožēlojot visu.
Tur es iepazinos ar Pēteri.
Viņš stāvēja pie loga, bija garš, atturīgs, tumši zilā kreklā. Viņš nebija skaļš, nemēģināja izrādīties, bet uz cilvēkiem skatījās tā, it kā viņu patiesi interesētu, ko viņi saka. Kad es ironiski piezīmēju, ka, manuprāt, kvinoja ir sazvērestība, viņš nesmējās aiz pieklājības. Viņš smējās patiesi.
Vēlāk viņš man iedeva glāzi vīna.
– Man patīk, ka tu esi godīga – viņš teica. – Lielākā daļa tikai izliekas, ka mīl kvinoju.
Es pasmaidīju.
– Es daudz ko tikai izlieku. Tā ir vieglāk dzīvot.
Viņš pakratīja galvu.
– Manuprāt, godīga patiesība ir labāka par ērtu melu.
Tā tas sākās.
Mēnešiem ilgi viņš bija uzmanīgs, laipns un klusi apburošs. Otrdienās atnesa ziedus tikai tāpēc, ka biju viņam ienākusi prātā. Rakstīja, vai esmu droši tikusi mājās. Atcerējās manu kafijas pasūtījumu. Klausījās tā, it kā tas, ko es saku, būtu svarīgi. Viņš teica, ka apbrīno manu darba tikumu, ka es viņu iedvesmoju.
Tas man nozīmēja vairāk nekā jebkāds profesionāls atzinums. Pirmo reizi es jutos ne tikai “noderīga” – bet mīlama.
Kad viņš lūdza manu roku, es jau biju pārliecināta, ka viņš ir īstais.
Tas notika kādā oktobra vakarā, tajā pašā parkā, kur bija mūsu pirmais randiņš. Virs soliņa karājās lampiņas, un, pirms es paspēju aptvert, kas notiek, viņš jau bija uz ceļa. Es uzreiz teicu jā.
Ar viņa māti Helēnu es iepazinos trīs nedēļas vēlāk. Viņa bija eleganta, ap sešdesmito gadu beigām, viņas sudrabainie mati vienmēr bija perfekti. Viņa šķita laipna, bet aiz katra komplimenta slēpās neliels dzēliens:
– Pārsteidzoši sakārtota, ņemot vērā, ka esi strādājoša sieviete.
– Pēterim vienmēr patika klusās meitenes… bet tu esi interesanta.
Viņa stāstīja, ka Pēteris ir viņas vienīgais bērns, cik grūta bijusi grūtniecība, cik cieši savijušās viņu dzīves. Viņa uz viņu skatījās dīvaini intensīvi. Izlīdzināja viņa apkakli, pabeidza viņa teikumus, laboja viņa atmiņas.
Viņš par to smējās. Es arī centos.
Pēc laulībām pārmaiņas nāca lēnām. Sākumā tikai sīkās devās.
Pazuda rīta kafija. Krūzes palika izmētātas. Veļa kļuva par “manu lietu”. Kad es jautāju, kāpēc viņš nepalīdz, viņš tikai paraustīja plecus:
– Mana mamma nekad nestrādāja. Viņa vadīja mājsaimniecību. Tā ir normāli.
Mēs abi strādājām. Es pelnīju vairāk nekā viņš. Tomēr šķita, ka visu nesu es.
Helēna bieži nāca ciemos. Vienmēr ar padomiem.
– Sievai ir jāpadara vīra dzīve vieglāka – viņa teica kādu vakaru, kamēr es pēc desmit stundu darba dienas sildīju vakariņas.
Pēteris klusēja.
Uz mūsu otro gadadienu viņš sarīkoja pārsteigumu. Teica, lai es sapošos, rezervējis galdiņu restorānā, kuru biju pieminējusi pirms mēnešiem. Manī pamodās cerība.
Kad mēs iegājām, es apstājos.
Pie galda sēdēja viņa māte.
Es centos nerīkot ainu. Bet, kad Pēteris teica:
– Šādu īpašu notikumu ir labi dalīt ar to, kurš tevi audzinājis,
es zināju, ka atkal esmu otrajā vietā.
Es pasūtīju garneļu salātus. Viņi – steiku.
Kad ēdiens tika pasniegts, Pēteris pēkšņi uzkliedza man:
– Tu nopietni? Tu pasūti garneles, kad TU ZINI, ka manai mātei ir alerģija?
Es to nezināju.
Viņš dzirdēja manu pasūtījumu.
Un tomēr viņš pazemoja mani.
Helēna tikai noteica:
– Ir cilvēki, kas nedomā.
Pēteris pacēla balsi. Visi skatījās uz mums.
– Ej prom! Man pietiek ar šo pazemojumu!
Es piecēlos. Ar degošu seju, trīcošām rokām devos ārā.
Un tad aiz muguras atskanēja balss.
– Eržebete? Tā esi tu?
Es pagriezos.
Tur stāvēja Vilis. Desmit gadus nebiju viņu redzējusi.
Viņš mierīgi, noteikti mani aizstāvēja. Pēteris kliedza, viņa māte uzbruka, bet Vilis neatkāpās.
Ārā mani pārņēma auksts gaiss. Es trīcēju.
– Tu neesi vainīga – viņš teica.
Tajā naktī Pēteris atnāca mājās un tikai sūdzējās. Atvainošanos es nedzirdēju.
Tad es pateicu:
– Viss.
Nākamajā dienā es uzsāku šķiršanos.
Pēc dažām nedēļām es atgriezos restorānā. Vilis tur bija. Viņš nodeva drošības kameras ierakstu. Palīdzēja.
Mēs nesteidzāmies.
Šodien mēs esam saderināti.
Tās vakariņas mani nesalauza.
Tās mani izglāba.
