Es domāju, ka izdaru tikai nelielu labu darbu, kad apstājos un nopirku ēdienu kādam bezpajumtniekam. Man nebija ne jausmas, ka tās dažas minūtes mani ierauj stāstā, kas uz visiem laikiem mainīs to, kā es skatos uz cilvēkiem – un uz sevi pašu.
Dažas nedēļas iepriekš mana laulība klusi beidzās. Nebija kliegšanas, nebija durvju ciršanas. Tikai čemodāns pie durvīm un manas sievas atslēgu dobjā šķindoņa uz galda, pirms viņa aizgāja. Tas arī viss.
Pirmās naktis pavadīju uz dīvāna, bez miega.
Tad es sāku staigāt.
Ne sporta dēļ. Ne mērķa dēļ. Vienkārši tāpēc, ka, kamēr gāju, man nebija jādomā. Katrs solis nedaudz apslāpēja domas, kas virpuļoja manā galvā.
Dažu kvartālu attālumā no mana dzīvokļa ir pilsētas parks. Nolietoti soliņi, sarūsējušas kāpnes, baloži, kas uzvedas tā, it kā teritorija piederētu viņiem. Dīķis vairāk atgādina aizmirstu peļķi.
Tajā dienā bija īpaši auksts. Tas kaulus caururbjošais, cauri mētelim griezošais vējš. Debesis svina pelēkas, it kā kāds būtu pārkrāsojis sauli.
Pastaigas vidū es viņu pamanīju.
Viņš sēdēja viens pats uz soliņa pie dīķa. Uz viņa bija vairākas apģērba kārtas, bet visas plānas, šim laikam nepiemērotas. Mati gari un savēlušies, bārda nevienmērīga. Rokas saplaisājušas, cietas kā izkaltusi āda.
Bet tas nebija tas, kas mani apstādināja.
Tas bija veids, kā visi pārējie pagāja viņam garām.
Mātes stūma ratiņus ar lielu līkumu. Skrējēji skatījās garām. Pusaudži skaļi smējās un pārkāpa pāri viņa kājām, it kā viņš nemaz nebūtu cilvēks.
Tās bija viņa acis.
Ne lūdzošas. Ne sūdzīgas.
Nogurušas. Iztukšotas.
Es nezinu, kas tajā brīdī notika manī. Varbūt mana paša vientulība. Varbūt vainas apziņa. Varbūt es vienkārši biju noguris izlikties, ka neko nejūtu.
Es apstājos.
Piegāju viņam klāt, ar nedaudz pārāk skaļi dauzošos sirdi.
– Hei… kā jums klājas? – es klusi jautāju. – Vai varu jums atnest kaut ko paēst?
Viņš lēnām pacēla skatienu, it kā gaidītu joku. Viņa ķermenis uz mirkli saspringa, tad mutes kaktiņā parādījās bāls smaids.
– Kāpēc gan ne, dēls.
Viņa balss bija raupja, bet ne rupja.
Ielas otrā pusē bija ātrās ēdināšanas vieta. Es pārgāju pāri, pasūtīju siera hamburgeru un pudeli ūdens. Vienu ēdienu. Nelielu žestu. Nekas īpašs.
Kad es viņam atdevu maisiņu, viņš ieskatījās tajā… un iesmējās.
– Tikai tik?
Atzīšos, tas mani trāpīja krūtīs. Uz mirkli es apvainojos. It kā viņam būtu bijušas gaidas. Man iešāvās prātā: tad kāpēc es vispār apstājos?
Uz vienu sirdspukstu es gribēju atņemt maisiņu atpakaļ.
Bet viņa balsī nebija alkatības.
Viņš bija nervozs. It kā neprasītu sev.
– Pagaidi… paklausies – viņš čukstēja. – Desmit būtu pietiekami.
Desmit.
Es pamirkšķināju. Tas izklausījās pēc apmāna. Bet viņa seja nejokoja.
Tajā bija cerība.
Es atgriezos. Pasūtīju desmit hamburgerus. Kasiere uz mani paskatījās dīvaini.
– Ballīte?
– Kaut kas tamlīdzīgs – es atbildēju.
Kad es atgriezos, viņš maisiņu neatvēra.
Viņš lēnām piecēlās.
– Nāc. Pastaigāsimies kopā.
Godīgi? Es neesmu tas tips, kas seko svešiniekiem tumšās vietās. Visi šausmu stāsti manī ieslēdzās. Bet viņš neizskatījās bīstams. Drīzāk kā tāds, kurš baidās, ka es pateikšu nē.
Un es sekoju.
Mēs izgājām cauri parkam, aiz rotaļu laukuma, pie krūmiem.
Un tur viņi bija.
Sieviete sēdēja uz zemes, pie sevis cieši piespiedusi piecus bērnus. Viņu mēteļi bija plāni. Mazākais, knapi trīs gadus vecs zēns, ar sarkanu seju un tekošu degunu tupēja. Vienai no meitenēm kurpes purngalā žāvājās caurums.
Viņi tur nepiederēja.
Rejs – vēlāk es uzzināju viņa vārdu – nometās ceļos un pa vienam izdalīja hamburgerus.
Bērnu sejas iemirdzējās. Patiesi. Mazākais izdvesa klusu skaņu, it kā būtu noticis brīnums.
Sieviete, Marisola, paskatījās debesīs un nočukstēja divus vārdus:
– Paldies.
Ne man. Ne Rejam. Uz augšu.
Rejs paskatījās uz mani.
– Man pietiek ar mazāk. Bet viņiem… viņiem to vajag visvairāk.
Es devos mājās, bet negulēju.
Nākamajā dienā es atgriezos. Ar sviestmaizēm, zupu, banāniem, zeķēm. Tad atkal. Un atkal.
Kādu vakaru Kals, mazākais, klepoja. Dziļi. Bīstami.
Es viņu aizvedu pie ārsta.
Tā bija pneimonija.
Ja mēs būtu gaidījuši vēl vienu dienu, viņš varēja arī nomirt.
No tā vakara vairs nebija atpakaļceļa.
Es zvanīju. Meklēju. Lūdzu palīdzību.
Parādījās arī fotogrāfs. Viņš nebija uzbāzīgs. Viņš cienīja viņus.
Fotogrāfijas apceļoja pilsētu.
Sāka pienākt ziedojumi. Cilvēki nāca palīdzēt.
Rejs ieguva dzīvesvietu. Marisola un bērni nonāca pagaidu mājās. Viņi iet skolā. Saņēma medicīnisko aprūpi.
Soliņš palika tukšs.
Kādu vakaru Rejs tur sēdēja.
– Viņi tevi atrada – es teicu.
– Nē – viņš klusi atbildēja. – Viņi beidzot mani ieraudzīja.
– Viņi saka, ka esmu varonis.
Viņš pasmaidīja.
– Nē. Tu vienkārši apstājies.
Un tie divi vārdi – tu apstājies – manī iegriezās vairāk par visu.
Jo patiesībā es izdarīju tieši tik daudz.
