Astoņus gadus es upurēju visu, lai parūpētos par savu paralizēto vīru. Kad viņš beidzot spēra savus pirmos soļus, prieka asaras ritēja pār manu seju. Nedēļu vēlāk tās pašas rokas, kas viņu baroja, mazgāja un turēja viņā dzīvību pat viņa tumšākajos brīžos, trīcēja, kamēr es cieši satvēru šķiršanās papīrus… un uzzināju patiesību, kas mani gandrīz iznīcināja.
Mani sauc Emīlija, man ir 44 gadi. Es esmu divu neticamu bērnu mamma – viņi bija mans spēks visgrūtākajā nodaļā. Godīgi: bez viņiem es, visticamāk, būtu pilnīgi sabrukusi.
Pie sava vīra Deivida es izgāju 28 gadu vecumā, jauna, ar mirdzošām acīm, akli iemīlējusies. Toreiz es domāju, ka viņš ir pats „perfektais partneris”. Mīlestība visu aizēnoja.
Deivids bija ambiciozs un neatvairāmi šarmants, un viņam bija tas pašpārliecinātais smaids… kas izgaismoja jebkuru telpu, kurā viņš iegāja. Ilgu laiku tieši šis smaids lika man ticēt, ka ar mums nekad nekas slikts nevar notikt.
Kā veiksmīgam advokātam viņam bija savs mazs, bet arvien labāk strādājošs birojs. Šķita, ka katra viņa kustība ir iepriekš izplānota, it kā viņš dotos taisnā ceļā uz „lielo nākotni”. Un es jutos, it kā stāvētu līdzās vīrietim, kurš jau no paša sākuma ir lemts panākumiem.
Pirmie gadi bija kā pasakā. Es gandrīz dzēru katru mirkli, un biju pārliecināta, ka mūsu stāsts ir no tiem retajiem, patiesi laimīgajiem.
Deivids strādāja garas stundas, cēla savu praksi, bet es pa to laiku mīlēju arī savu darbu. Mēs nopirkām skaistu māju mierīgā rajonā, sapņojām, kaldinājām plānus, un jutām, ka liekam pamatus nākotnei, kas nekad neieplaisās.
Kad piedzima mūsu pirmais bērns, no laimes mēs gandrīz levitējām. Kad es viņu turēju savās rokās, katrs upuris pēkšņi ieguva jēgu.
Kad piedzima arī otrais bērniņš, man bija 34 gadi, un pienāca brīdis pieņemt lielu lēmumu. Deivida birojam līdz tam laikam gāja tik labi, ka mēs varējām atļauties, lai es pilnībā palieku mājās. Tas bija kā dāvana, ko es negribēju uztvert kā pašsaprotamu.
Es gribēju, lai mani bērni saņem tādu bērnību, kurā viņu mamma vienmēr ir klāt. Doma, ka es palaidīšu garām viņu lielos brīžus, fiziski sāpēja.
– Vai tu esi pārliecināta, ka atteiksies no savas karjeras? – Deivids kādu vakaru vakariņās pajautāja. Viņa balsī slēpās reta nedrošība.
– Es neatsakos – es atbildēju, šūpojot rokās mūsu jaundzimušo meitiņu. – Es vienkārši tagad izvēlos to, kas tagad ir vissvarīgākais. Mēs to varam atļauties, un es gribu būt viņiem klāt.
Deivids pasmaidīja, pārliecās pār galdu un saspieda manu roku.
– Tu būsi fantastiska mājās paliekoša mamma. Mūsu bērniem ir paveicies, ka tu esi viņu mamma.
Trīs laimīgus gadus es tiešām biju tāda. Es ieguldīju visu: palīdzēju skolas pasākumos, organizēju spēļu pēcpusdienas un radīju mājas, kas bija siltas un drošas. Šie gadi bija tādi, it kā es dzīvotu sapnī, ko kādreiz tikai uzdrošinājos iztēloties.
Deivids pa to laiku strādāja, viņa birojs auga, un mēs jutāmies pateicīgi, stabili, veiksminieki. Es nopietni ticēju, ka nekas nespēs satricināt to, ko bijām uzbūvējuši.
Tad viena vienīga nakts visu atņēma.
Deivids teica, ka nāk mājās no vēlas tikšanās ar klientu. Es jau gulēju, kad pulksten 23:30 iezvanījās telefons. Tā skaņa… izrāva mani no miega tā, ka man uzreiz radās slikta priekšnojauta.
Otrā galā atskanēja mierīga, bet saspringta balss – tāda, no kuras cilvēkam sasalst asinis.
– Emīlija? Es esmu Dr. Martiness no Pilsētas slimnīcas. Jūsu vīrs ir cietis smagā autoavārijā. Jums nekavējoties jāatbrauc.
Man roka trīcēja tik ļoti, ka es tik tikko spēju apģērbties. Kaimiņš atnāca pie bērniem, bet es gandrīz akli aizbraucu līdz slimnīcai. Ceļš šķita bezgalīgs, katrs sarkanais luksofors bija nežēlīga aizkavēšana.
Nekas mani nesagatavoja tam, ko ārsts teica.
– Man ir ļoti žēl – Dr. Martiness uzmanīgi sāka. – Jūsu vīram ir smags muguras smadzeņu ievainojums. Bojājums ir plašs. Viņš ir paralizēts no jostasvietas uz leju… un, godīgi sakot, iespēja, ka viņš jebkad atkal staigās, ir ārkārtīgi maza.
Tas bija tā, it kā zeme būtu izslīdējusi man zem kājām. Deivids… mans stiprais, ambiciozais vīrs… nekad vairs nestaigās? Mans prāts atteicās to pieņemt.
Pirmo nakti es pavadīju palātā, turot viņa roku, kamēr viņš gulēja. Caur asarām es viņam čukstēju solījumus:
– Es nekur neaiziešu, mīļais. Mēs to iziesim kopā. Es apsolu, mēs tiksim galā.
Mūsu bērniem toreiz bija astoņi un pieci gadi. Viņiem vajadzēja stabilitāti, drošību, mīlestību. Un es turpat tajā brīdī nolēmu: es būšu viņu enkurs.
Man pat prātā neienāca pamest Deividu. Viņš bija mans vīrs, manu bērnu tēvs, un es ticēju, ka mīlestība un uzticība ir pietiekami stipras pret jebkuru vētru.
Taču avārija nesalauza tikai Deivida ķermeni. Tā sadragāja arī mūsu finansiālo pamatu.
Deivids nevarēja strādāt, un advokātu birojs īsā laikā sabruka. Klienti aizgāja, lietas aiznesa citur, ienākumi pazuda no vienas dienas uz otru. Un slimnīcas un rehabilitācijas rēķini uzreiz sāka krāties. Es vēroju, kā mūsu uzkrājumi vienkārši aizplūst – it kā es mēģinātu piepildīt kabatu ar ūdeni.
Tad es sapratu, ka man viss jāuzņemas uz saviem pleciem.
Es trīs gadus nebiju strādājusi, bet izvēlēties es nevarēju. Es pieņēmu pirmo darbu vietējā apdrošināšanas uzņēmumā. Tas nebija „sapņu darbs”, alga knapi sedza pamatus, bet tā bija glābjoša. Katra mazā alga bija kā virve, pie kuras es varēju pieķerties.
No tā brīža mana dzīve kļuva par nogurdinošu ciklu.
Es cēlos četros no rīta. Klusi gatavojos, kamēr māja vēl bija tumša. Tās minūtes bija vienīgie brīži, kad es jutos, ka vēl esmu „es”.
Es modināju bērnus, palīdzēju saģērbties, taisīju brokastis, saiņoju līdzi uzkodas, vedu viņus uz skolu. Tad skrēju uz darbu, kur astoņas stundas kārtoju dokumentus, apkalpoju zvanus un centos nesabrukt.
Bet īstā maiņa sākās tikai pēc tam.
Vakarā, kad es pārnācu mājās, es biju viss vienā personā: aprūpētāja, uzkopēja, mamma, tētis, „priekšnieks”, finanšu cilvēks, šoferis. Es pārceļoju Deividu no gultas ratiņkrēslā, mazgāju, ģērbu, baroju. Vedēju pie ārsta, kārtoju zāles, aizpildīju papīrus. Vienmēr. Nepārtraukti.
Pa vidu bija arī bērni: mājasdarbi, skolas pasākumi, mēģinājums dzīvot „normāli”. Un, protams, rēķini, iepirkšanās, ēst gatavošana, veļas mazgāšana, uzkopšana… pat zāli es pļāvu es pati.
Astoņus garus gadus tā bija mana dzīve.
Cilvēki bieži teica:
– Emīlija, tu esi neticama. Lielākā daļa jau sen būtu aizgājusi.
Bet es nebiju „varoņe”. Es mīlēju Deividu. Un cerība mani uzturēja dzīvu. Cerība, ka kādu dienu varbūt būs labāk.
Pēc septītā gada notika kaut kas neticams.
Kādā rutīnas pārbaudē Dr. Martiness pēkšņi pieliecās uz priekšu.
– Deivid, mēģiniet pakustināt kāju pirkstus.
Es aizturēju elpu. Deivids savilka seju… un viņa lielais pirksts tik tikko redzami, bet pakustējās.
– Jūs redzējāt?! – es iečukstēju, kamēr man jau bira asaras.
Ārsts pamāja.
– Nervu reģenerācijas pazīmes. Tas ir ļoti daudzsološi.
Gads, kas sekoja, bija pirmais, kad mēs atkal sajutām cerību. Deivids trīs reizes nedēļā gāja uz intensīvu fizioterapiju, un es viņu katru reizi vedu. Es vēroju, kā viņš cīnās ar savu ķermeni, savām dusmām, savu nepacietību. Progress bija lēns, bet īsts.
Un tad kādu dienu terapeits pateica:
– Es domāju, jūs esat gatavs mēģināt piecelties.
Es stāvēju pie telpas stikla, mana roka uz aukstās virsmas, kamēr Deivids ieķērās margās… un sāpīgi, centimetru pa centimetram uzvilkās augšā.
Es raudāju.
– Tu izdarīji! – es ieskrēju iekšā. – Deivid, tu stāvi! Tu tiešām stāvi!
Nākamajos mēnešos viņš jau trenēja soļus. Sākumā tikai šļūkdams starp margām, pēc tam arvien stabilāk. Beidzot pienāca diena, kad viņš bez palīdzības pārgāja pāri terapijas zālei. Ārsti to sauca par brīnumu.
Arī es tā domāju.
Es domāju, ka murgs ir beidzies. Es domāju, ka tagad sākas mūsu kopīgais „jauns sākums”.
Bet tieši tad nāca īstais lūzums.
Nedēļu pēc tam, kad Deivids pirmo reizi spēra soli pats, es virtuvē gatavoju vakariņas, kad viņš ienāca.
Viņam rokās bija brūna aploksne.
– Emīlija, mums jāparunā – viņš teica tik auksti, ka man asinis sastinga.
Viņš pasniedza man aploksni. Es to atvēru… un tur bija šķiršanās papīri. Aizpildīti. Apakšā viņa vārds. Viņa paraksts.
Man redze apmiglojās.
– Es nesaprotu… – es iečukstēju. – Deivid, kas tas ir? Kas notiek?
Viņš paskatījās uz mani tā, kā nekad. It kā viņš to izbaudītu.
– Es tagad gribu dzīvot sev, Emīlija. Astoņus gadus es biju atkarīgs no tevis. Tagad, kad es varu staigāt, es gribu atgūt savu brīvību.
– Brīvību? – es elsu. – Es biju tev blakus. Es upurēju savu karjeru, mūsu uzkrājumus, visu savu dzīvi… lai turētu tevi pie dzīvības un turētu kopā ģimeni!
Deivida seja sacietēja.
– Es tev to nelūdzu. Tu pati nolēmi palikt. Tu izvēlējies mocekles lomu. Tas bija tavs lēmums, ne mans.
Mana vīra balss bija sveša. Runāja tas vīrietis, kuru es astoņus gadus baroju, mazgāju, un kura roku turēju, kad viņš gribēja sabrukt.
Un viņš neapstājās.
– Patiesība ir tāda, Emīlija, ka tu sevi nolaidi. Tu vairs neesi tā sieviete, ko es apprecēju. Tu neesi pievilcīga. Tu esi novecojusi. Tu vienmēr izskaties nogurusi. Viņa tāda nav.
– Viņa? – es atkārtoju.
– Jā, viņa. Man ir kāda. Pie viņas es atkal jūtos dzīvs. Viņa mani redz kā vīrieti, nevis kā aprūpei pakļautu nastu.
Man izžuva mute.
– Kopš kura laika? Kopš kura laika tu krāpi?
Viņa atbilde sadragāja to, kas manī vēl bija palicis.
– Jau pirms avārijas, Emīlija. Tajā vakarā es arī steidzos pie viņas, kad es ietriecos.
It kā dzīve tiktu izrauta man no apakšas. Katra vēlā „tikšanās ar klientu”… bija meli. Tā traģēdija, ko es uzskatīju par likteņa triecienu… patiesībā bija steiga pie viņa mīļākās.
Un bija vēl sliktāk.
– Un kā tu domā, kāpēc viņa uz mani gaidīja astoņus gadus? – viņš ņirgājoties pajautāja. – Tāpēc, ka es visu laiku par viņu rūpējos. Tu domā, tava alga gāja tikai uz slimnīcu? Es gadiem ņēmu naudu no mūsu kopējā konta. Mazas summas. Smaržām, rotaslietām, dāvanu kartēm, vakariņām. Bet tu pat nepamanīji, jo biji pārāk aizņemta ar aprūpēšanu.
Man sareiba galva.
Mana nauda… mans nogurums… mans sviedri… apmaksāja viņu attiecības.
Šķiršanās laikā viss nāca gaismā. Romāns. Nauda. Meli. Pat tiesneša sejā es redzēju riebumu. Deivida šarms šoreiz viņu neizglāba.
Beigās bērnu pilna aizgādība tika man, un tika piespriests tāds atbalsts, kas beidzot deva man taisnīguma sajūtu. Pirmo reizi pēc gadiem es jutos, ka ne tikai mēģinu izdzīvot – bet atgūstu kaut ko no sevis.
Un viņa mīļākā? Viņa domāja, ka dabūs „balvu”: staigājošu, neatkarīgu vīrieti. Tikai Deivida atveseļošanās nebija ideāla. Viņam joprojām vajadzēja terapiju, joprojām bija sliktas dienas, un viņš vairs nebija tas bezrūpīgais tēls, ko viņas iztēle bija uzbūvējusi.
Pusgada laikā viņa aizgāja.
Viņas pacietība ilga līdz brīdim, kad nasta pārgāja uz viņas pleciem.
Šodien Deivids dzīvo šaurā dzīvoklī, viens, rūgts. Viņa karjera ir drupās, viņa „lielā mīlestība” ir pazudusi, viņa bērni ar viņu gandrīz nerunā. Viņu ieskauj klusums – tieši tas klusums, ko viņš reiz bija izvēlējies.
Bet es atkal uzbūvēju sevi. Stiprāka, skaidrāka, gudrāka. Un beidzot es saprotu: mana vērtība nekad nebija atkarīga no tā, vai viņš mani mīl.
