Kad es zaudēju tēvu, es gaidīju sēras. Sāpes. Tukšumu.
Bet ne to, ka mani nodos.
Divas dienas vēlāk man vairs nebija māju. Un viens telefona zvans visu izmainīja.
Kad nomira mana mamma, man bija desmit gadi. Tētis mēģināja visu. Tiešām.
Svētdienās viņš taisīja franču grauzdiņus, ielika zīmītes manā pusdienu kastītē, un raudāja, kad domāja, ka es neredzu.
Viņš bija salauzts. Bet viņš joprojām bija mans tētis.
Šerila ienāca mūsu dzīvē, kad man bija četrpadsmit. Viņa lietoja spēcīgas smaržas, no kurām man sāpēja galva, un viņai bija tāds smaids, kas nekad neaizsniedzās līdz acīm, ja es arī biju tur. Tētim viņa šķita sirsnīga un starojoša. Viņa viņa priekšā nevainojami spēlēja lomu.
Bet es zināju, ka viņas laipnība ir ar nosacījumiem.
Un es neatbildēju nevienam.
Tomēr es centos. Tēta dēļ. Viņš bija pelnījis laimi.
Pēc pieciem gadiem pēkšņs sirdstrieka viņu aizveda. Nebija brīdinājuma. Nebija atvadu.
Man bija tikai deviņpadsmit. Es tikko biju pabeigusi vidusskolu, domāju, ko iesākt ar dzīvi… un vienas nakts laikā kļuvu bārene. Es pat nesvinēju savu dzimšanas dienu. Tā būtu bijusi nedēļu pēc tēta nāves.
Bēres vēl nebija beigušās, bet Šerila jau izturējās pret mani kā pret viesi manā bērnības mājā. Viņa izmeta tēta vecos žurnālus, noņēma ģimenes bildes un piekāra pie sienas savējās.
Reiz es pieķēru viņu, mazgājam nost tēta vārdu no pastkastītes. Kad viņa mani ieraudzīja, viņa pat nepaslējās. Tikai izskaloja birsti spainī.
– Eleonora – viņa asi teica. – Tu vairs īsti neesi ģimene. Laiks tev iet.
Es nestrīdējos. Kāda jēga?
Es sakravāju sporta somu. Pāris drēbes, apavi, higiēnas lietas. Paņēmu arī savu ģitāru. Es pagāju gar pakaramo, kur karājās tēta šalle. Es tai nepieskāros.
Tajā naktī es gulēju uz savas labākās draudzenes dīvāna.
– Paliec, cik ilgi vien vajag, Ellij – teica Keitija. – Tagad šīs ir tavas mājas.
Viņa nolika man blakus segu un glāzi ūdens. Mēs par to nerunājām. Nebija vajadzīgs.
Es skatījos griestos, sāpes bija smagas, trulas un pastāvīgas. Tās neuzbruka man – tās vienkārši sēdēja manī.
Pirms aizmigšanas es piezvanīju tēta māsai, Žaninai.
Viņa pacēla jau pie pirmā zvana. Viņa klausījās manu stāstu. Nepārtrauca. Tikai klusums līnijas otrā galā. Tāds klusums, kad kāds ne tikai dzird, bet saprot.
– Es to nokārtošu – viņa beidzot teica. – Rīt brauc atpakaļ uz māju pēc savām mantām. Mēs tur satiksimies.
Nākamajā rītā es aizbraucu atpakaļ pie tās mājas, kurā piedzimu. Pie nolupušajām kāpnēm, pie šķībās putnu barotavas, ko ar tēti krāsojām kopā.
Bet tagad kaut kas ļoti nebija kārtībā.
Uz ielas stāvēja pieci melni SUV. Pie durvīm – divi vīrieši uzvalkos. Viens skatījās pulkstenī, otrs nekustējās.
Man savilkās kakls.
Es domāju, ka Šerila pret mani izsauca apsardzi.
Es piezvanīju pie durvīm.
Durvis atvēra Šerila. Viņa bija bāla. Saspringta.
– Ak! Tu esi te! – viņa pēkšņi čivināja. – Es tieši grasījos tev piezvanīt, mīļā.
Mīļā?
Pirms es paspēju atbildēt, Žanina iznāca gaitenī. Pelēks kostīms, augstpapēžu kurpes, mape rokās.
– Perfekts laiks – viņa smaidot teica. – Juridiskā komanda jau ir šeit.
Viesistabā sēdēja divi advokāti. Papīri. Spriedze.
– Tas ir absurds! – Šerila uzšāvās.
– Apsēdies – Žanina klusi teica. – Un klausies.
Tad viņa pagriezās pret mani.
– Tavs tēvs neierakstīja Šerilas vārdu īpašuma dokumentā. Māju un zemi viņš nodeva trasta fondā… uz tavu vārdu. Tieši pirms tavas astoņpadsmitās dzimšanas dienas.
– Tad… šī ir mana māja? – es nočukstēju.
– Jā.
Šerila protestēja, bet advokāts pasniedza dokumentus.
– Jums ir viena stunda, lai sakravātu savas personīgās mantas.
Gaiss vibrēja.
Šerila uzskrēja augšā. Viens apsargs viņu vēroja.
Pēc četrdesmit septiņām minūtēm viņa nonāca lejā ar diviem pārpildītiem čemodāniem. Viņa neko neteica. Viņa aizgāja.
Kad viņa bija pazudusi, Žanina ielēja man ūdeni.
– Vai tev viss kārtībā? – viņa jautāja.
Es pamāju.
Mēs izcepām pīrāgu. Tas nebija perfekts. Bet ar to pietika.
Tajā vakarā es gulēju savā vecajā istabā.
Māja vairs nesāpēja.
Tā dzija.
Un tā bija mana.
