Es nekad nebūtu domājusi, ka Ziemassvētki sāksies ar sirdi plosošu klusumu.
Ne ar to, par ko stāsta – bet ar to, ko jūti sevī.
Lidmašīna tieši izlauzās cauri sniega mākoņiem, kad es paskatījos uz savu telefonu. Uzmirdzēja Marka, mana vīra, pēdējā ziņa: fotogrāfija ar mūsu tukšo viesistabu, ar Ziemassvētku eglīti, ko bijām izvēlējušies kopā.
Mani pārņēma sāpīga tukšuma sajūta.
Šiem Ziemassvētkiem bija jābūt citādiem. Klusiem. Dziedinošiem.
Pēc septiņiem neauglības gadiem mēs beidzot atlaidām saspringto cerību. Mēs neskaitījām dienas, negaidījām brīnumu. Mēs vienkārši gribējām atpūsties. Divatā.
Bez bērna. Vai varbūt… vēl viens pēdējais mākslīgās apaugļošanas mēģinājums? Varbūt adopcija?
Tas bija tas, kas mums bija jāizlemj.
Tad divas dienas pirms Ziemassvētkiem mans priekšnieks piezvanīja ar steidzamu projektu. Es pateicu jā – un uzreiz to nožēloju.
– Kad tu atgriezīsies, es uztaisīšu piparmētru kakao – teica Marks, mēģinot pasmaidīt. – Mēs atvērsim dāvanas pidžamās. Pilnīgs Ziemassvētku klišejs.
– Vai tev būs labi vienam? – es jautāju.
– Man tevis pietrūks, bet izturēšu – viņš paraustīja plecus.
Kaut kas viņa balsī bija dīvains. Ne skumjas. Drīzāk… novērstība.
Viņa apskāvieni bija īsi. Viņa skatiens pie manis neuzkavējās.
Es sev teicu: nedramatizē. Darbs taču apmaksāja arī visas procedūras.
Bet vakarā pirms izbraukšanas es pieķēru viņu, saliekušos pār telefonu. Kad es iegāju, viņš sarāvās un ātri ielika to kabatā.
– Viss kārtībā? – es jautāju.
– Protams – viņš atbildēja pārāk ātri. – Skatos Ziemassvētku akcijas.
– Atradi kaut ko?
– Nu… mīkstas zeķes. Tev.
Es pasmējos. Bet iekšēji – nē.
Mikroviļņu krāsns durvju atspulgā es redzēju ekrānu. Bija atvērta mazuļu nēsātāju lapa.
Es neko neteicu. Es nevarēju. Ziemassvētki mūs vienmēr padarīja jūtīgus. Mēs vienmēr iztēlojāmies piepildītas zeķes, mazuļa smaržu, to sīko brīnumu.
Dienās pirms izbraukšanas viņš kļuva arvien dīvaināks. Gāja ārā zvanīt aukstumā. Viņa kabinets jau bija slēgts. Viņš stāvēja pie loga, it kā kādu gaidītu.
Es negribēju strīdu pirms aizbraukšanas.
Viesnīcā klusums kļuva skaļāks. Es nosūtīju viņam bildi ar mazo eglīti:
Man tevis pietrūkst. Kaut es būtu mājās.
Viņš neatbildēja.
Un tad notika Ziemassvētku brīnums.
– Mēs beidzām agrāk – teica mans priekšnieks. – Brauc mājās. Priecīgus Ziemassvētkus.
Desmit minūtēs es sakravājos. Ceļā uz lidostu es dungoju Ziemassvētku dziesmas. Es iztēlojos, kā klusi ieeju un apskauju viņu no muguras.
Kad es atvēru durvis… gaiss mainījās.
Bija silts. Kluss. Eglītes lampiņas mirdzēja zeltainā gaismā. Telpu piepildīja kanēļa smarža.
Tad es iegāju viesistabā.
Un sastingu.
Marks gulēja uz dīvāna. Uz viņa krūtīm – ietīts jaundzimušais.
Īsts mazulis.
Mans mētelis noslīdēja no pleciem. Es nevarēju ievilkt elpu. Sīkais dūrītis turējās Marka džemperī. Viņam varēja būt tikai dažas dienas.
Tas bija viss, par ko mēs sapņojām. Visas mūsu asaras.
Un tagad viņš gulēja tur… mana vīra rokās.
Viņš mani bija krāpis.
Tā bija mana pirmā doma.
Tas ir viņa bērns. Sieviete kaut kur ir mājā. Viņš gribēja to noslēpt.
Mazulis iečīkstējās.
Marks pamodās. Kad viņš mani ieraudzīja, viņa seja kļuva bāla.
– Talia… pagaidi. Es izskaidrošu.
– Kam pieder šis bērns? – es nočukstēju.
– Es viņu atradu – viņš teica. – Šorīt. Uz verandas.
Es neko neteicu. Es izvilku savu telefonu, atvēru kameru. Atritināju ierakstu.
Viņa tur bija.
Jauna sieviete. Mierīga. Viņa nodeva mazuli Markam. Viņš nebija pārsteigts.
– Tu viņu neatradi – es teicu. – Tu viņu paņēmi.
– Tev ir taisnība – viņš klusi atbildēja. – Es baidījos pateikt.
– Vai tas ir tavs? – es jautāju.
– Nē. Un tieši no tā es baidījos, ka tu tā domāsi.
Es apsēdos.
Un viņš izstāstīja visu.
Viņš ieraudzīja grūtnieci pie degvielas uzpildes stacijas. Viņa bija izsalkusi. Nosalusi. Viena.
Viņš viņai palīdzēja. Uz laiku izmitināja viņu savas vecmāmiņas vecajā dzīvoklī. Tas bija uz Ellenas vārda.
Mazulis piedzima pirms dažām dienām. Greisa.
Ellena viņu mīlēja. Bet nespēja paturēt.
Viņa gribēja, lai meitenīte aug ģimenē.
– Es negribēju tevi sāpināt ar viltus cerību – Marks nočukstēja. – Es gribēju pagaidīt, līdz būšu drošs.
Nākamajā dienā es satiku Ellenu. Viņa bija jauna. Nogurusi. Bet stipra.
– Es viņu mīlu – viņa teica. – Tāpēc es to daru.
Adopcija ilga mēnešiem. Dokumenti, vizītes, tiesa. Ellena visu laiku bija klāt.
Greisai tagad ir gandrīz divi gadi. Skaļa. Viņas smiekli piepilda māju.
Katros Ziemassvētkos pie kamīna karājas zeķe. Ar zelta izšuvumu:
Grace.
Jo tad, kad mēs vairs neticējām brīnumam… tas klusi atnāca.
