Es nekad nebūtu domājusi, ka kādreiz uzrakstīšu šādu stāstu. Pat tagad man trīc roka, kad par to atceros.
Mani sauc Paulīna, man ir 34 gadi, es viena audzinu savu meitu, un lielāko daļu savas pieaugušās dzīves esmu strādājusi par apkopēju. Mana meitiņa Ieva nesen nosvinēja savu sesto dzimšanas dienu.
Viņa ir vismīļākais bērns, kādu jebkad esmu pazinusi. Uzmanīga, līdzjūtīga, pacietīga – reizēm pat sāpīgi tāda –, un viņa man nozīmē visu, kas šajā pasaulē vēl ir labs.
Pirms trim gadiem Ievas tēvs nomira no vēža. No tā brīža viss, ko mēs pazinām, sabruka gabalos. Es centos palikt stipra, saturēt mūs abas kopā pat tad, kad iekšēji jutos, ka pamazām sairstu.
Kopš tā laika esam tikai mēs divas. Mēs cīnāmies, taupām un cenšamies uzbūvēt kaut ko tādu, ko šodien varētu saukt par “normālu dzīvi”.
Tuvojās Ievas dzimšanas diena, un es gribēju viņai uzdāvināt kaut ko patiešām īpašu. Kaut ko, kas liktu viņai atkal justies kā pasaules centram – vismaz uz vienu dienu.
Taču rēķini atkal spieda. Īre, elektrība, pārtika. Iepriekšējā vakarā es divreiz visu pārrēķināju. Lai kā es bīdīju ciparus, rezultāts palika tas pats.
Naudas atkal bija par maz.
“Mīlestība ir svarīgāka par dāvanu,” es sev čukstēju. Ieva nekad nesūdzējās. Bet es redzēju, kā veikalā viņa apstājas pie rotaļlietu plauktiem, pirksti uz mirkli pieskaras kastēm… un tad viņa bez vārda iet tālāk.
It kā jau iepriekš zinātu, ka atbilde tāpat būs nē.
Tajā svētdienā ar divdesmit dolāriem kabatā un lūgšanu uz lūpām es viena devos uz blusu tirgu. Ieva palika pie kaimiņienes Dženisas, kura piedāvāja, ka viņas kopā ceps kūku, kamēr es “nokārtošu dažas lietas”.
Gaiss bija auksts, ass. Lielākā daļa stendu bija tādi paši kā vienmēr: veci instrumenti, samudžināti vadi, nolupuši trauki, aizmirsti svētku rotājumi.
Un tad es to ieraudzīju.
Lelli.
Tā sēdēja uz izbalējuša samta galdauta starp diviem putekļainiem svečturiem. Bija redzams, ka tā ir veca. Kleita bija gaiši rozā, dzijas mati vietām atiruši. Bet seja…
Seja bija savāda. Dzīvās zilās acis bija plaši atvērtas, un tās rokās gulēja mazāka lelle.
Tajā bija kaut kas mātišķs. It kā tā gaidītu, kad kāds beidzot atkal paņems to rokās.
Es to pacēlu un paskatījos uz sievieti aiz letes. Viņa izskatījās nogurusi, acis bija sarkanas, seja bāla zem adītas cepures.
– Cik maksā lelle? – es klusi jautāju. – Tā ir skaista.
Blakus stāvošais vīrietis nokrekšķināja kaklu.
– Ņemiet – viņš aizsmakuši teica. – Lūdzu.
– Vai esat pārliecināts? – es pārsteigta jautāju.
– Ņemiet. Lūdzu.
Sieviete beidzot paskatījās uz mani.
– Tā ir radīta, lai to turētu rokās – viņa teica trauslā, bet noteiktā balsī. – Ņemiet to un mīliet. Viņa arī to būtu gribējusi.
Es nejautāju, par ko viņa runā. Kaut kā es zināju, ka nedrīkst.
Ceļā uz mājām es cieši piekļāvu lelli sev klāt.
Nākamajā rītā Ievas acis iemirdzējās, kad es viņai pasniedzu iesaiņoto kasti. Viņa turēja rokas virs tās, it kā baidītos, ka tā pazudīs.
– Tiešām es saņēmu dāvanu, mammu? – viņa nočukstēja.
– Protams, mīļā. Ir tava dzimšanas diena.
Kad viņa to atvēra, mans nogurums uz mirkli pazuda. Viņas laime bija tā vērta.
– Tā ir skaista! – viņa teica un piekļāva to sev. – Un viņai ir arī mazulis!
– Dod viņai vārdu – es pasmaidīju.
– Viņa izskatās kā Rōzija – viņa aizdomājās. – Vai drīkst Rōzija?
– Skaists vārds – es atbildēju, kamēr man savilkās krūtis.
Un tad es izdzirdēju dīvainu skaņu.
Klusas sprakšķēšanas. Kā statiska troksnis.
– Tu to dzirdēji? – es jautāju.
– Ko, mammu? – Ieva nesaprašanā paskatījās uz mani.
Es pārbaudīju lelli. Tās kleitas aizmugurē pie vienas šuves es sataustīju kaut ko cietu. Es uzmanīgi to atārdīju.
Iekšā bija mazs auduma gabaliņš. Un salocīts papīrs. Un sarkana papīra sirds.
Es sāku trīcēt jau pirms izlasīju.
“Daudz laimes dzimšanas dienā, mammu.”
Ieva klusi nolasīja.
– Tas nav domāts tev – viņa nopietni teica.
Un tad lelle ierunājās.
– Daudz laimes dzimšanas dienā, mammu!
Balss bija mazas meitenes.
Nākamajā dienā es aiznesu lelli atpakaļ uz tirgu.
Un viņi tur bija.
Sieviete, Miriama, nobālēja, kad to ieraudzīja.
– Tā runāja – es klusi teicu.
Viņa saļima. Vīrs viņu noturēja.
– Klāra to izdarīja – viņa raudāja. – Mūsu meita. Viņa gribēja mani pārsteigt…
Viņa pastāstīja, ka Klāra nomira divas dienas pirms savas astotās dzimšanas dienas.
Lelle bija viņas pēdējā dāvana.
– Es to nekad neatskaņoju – viņa nočukstēja. – Tikai tagad…
Es viņai parādīju pogu. Viņa noklausījās balsi četras reizes.
Tad mēs stāvējām tur divas. Divas mātes. Ar divām dažādām sērām.
Es uzaicināju viņu pie mums.
Pēc nedēļas viņa atnāca. Atnesa rotaļlietas. Un aploksni.
Trīs tūkstošus dolāru.
– Ievai – viņa teica. – Par to, ka viņa atdeva manas meitas balsi.
Es nespēju runāt.
No tās dienas Miriama kļuva par mūsu dzīves daļu. Viņa mācīja Ievai tamborēt. Viņas cepa. Stāstīja par Klāru.
Kādu vakaru es uz galda atradu zīmējumu.
“Mamma, Miriama un es.”
Es ilgi raudāju.
Ne skumju dēļ.
Bet tāpēc, ka mīlestība spēj izaugt arī tur, kur dzīvoja sēras.
