Kad mana māte vienas nakts laikā pēkšņu plūdu dēļ zaudēja savas mājas, man bija pašsaprotami, ka viņa pārcelsies pie mums. Man pat prātā neienāca, ka no tā izcelsies skandāls. Es domāju, ka ģimene būs saprotoša. Es kļūdījos.
Māju ar manu vīru Džeiku nopirkām pirms astoņiem gadiem. Toreiz tā šķita milzīga, it kā mēs būtu nonākuši interjera raidījuma dekorācijā. Plašas, baltas kāpnes, kas ziemā čīkstēja, apkārt ejoša veranda, kur vienmēr sakrājās pārāk daudz lapu, un vairāk guļamistabu, nekā mums reāli bija nepieciešams.
Kad ievācās Džeika vecāki, viss mainījās.
Kad piedzima mūsu pirmais bērns, Patriks un Linda atbrauca „uz laiku”, lai palīdzētu. Viņi ieņēma visu apakšējo stāvu, sakot, ka vēlas būt tuvāk mazulim.
Sākumā viņi patiešām bija zelta vērtē. Linda locīja mazos rāpulīšus, it kā tam būtu dzimusi. Patriks katru rītu gatavoja brokastis, kafija vienmēr bija gatava, kad es, piena notraipītā T-kreklā, nokāpu pa kāpnēm.
Mēs bijām izsmelti, dzīvojām izdzīvošanas režīmā, un viņu klātbūtne palīdzēja mums noturēties virs ūdens.
Taču „īslaicīgie” mēneši pārvērtās gados. Šūpulis kļuva par bērnu gultiņu, piedzima mūsu otrais bērns, beidzās nakts celšanās… bet viņi palika.
Sākumā tas netraucēja. Vietas bija daudz. Kredīts bija panesams. Un arī doma, ka bērni aug kopā ar vecvecākiem, šķita skaista. Reiz Linda pat teica:
– Tā tam ir jābūt. Trīs paaudzes zem viena jumta.
Taču pamazām es vairs nejutos kā mājās.
Linda bez atļaujas izlika savus dekoratīvos šķīvjus uz manas ēdamistabas sienas. Patriks katras spēles laikā „rezervēja” televizoru, viņa krēsls stāvēja stratēģiskā vietā. It kā īpašuma dokumentā būtu rakstīts viņu vārds.
Tomēr es klusēju. Džeiks to neredzēja kā iebrukumu. Un es negribēju būt tā vedekla, kas pastāvīgi rada problēmas. Ģimenes vakariņas kļuva skaļākas, svētki – vairāku dienu gari. Tas bija haotiski, bet pastāvīgi.
Tad vienas nedēļas laikā viss uzsprāga.
Mana māte, Kerola, dzīvo četrdesmit minūšu attālumā no mums, mazā mājā upes krastā, kas vienmēr smaržoja pēc lavandas un kumelīšu tējas. Viņai bija neliels dārziņš ar spītīgām vijolītēm un pārāk lielām gurķēm. Mēs viņu apciemojām ik pēc divām nedēļām, viņa vienmēr sagaidīja bērnus ar cepumiem, bet manam vīram iedeva līdzi mājās gatavotu ievārījumu.
Kad sākās lietavas, es nesatraucos. Prognozes šādos laikos vienmēr ir biedējošas. Tad upe izgāja no krastiem. Iezvanījās mans telefons. Manas mātes balss trīcēja.
– Mazulīt, man viss kārtībā… bet ūdens nāk iekšā.
Kad es ierados, tas jau bija līdz ceļiem. Paklāji peldēja, plaukti gāzās, viss smirdēja pēc mitra koka un dubļiem. Mana māte stāvēja pie ieejas, slapjā mētelī, trīcēdama, ūdens šļakstījās ap viņas zābakiem.
Es nedomāju. Es viņu apsegtu, saliku čemodānu un aizvedu mājās.
– Tikai uz pāris dienām – es viņai teicu. – Kamēr izdomāsim, ko darīt. Tu vari gulēt viesu istabā.
Tā istaba vienmēr šķita kā patvērums. Puķainas tapetes, mežģīņu aizkari, skats uz putnu dzirdinātavu. Es uzvārīju tēju, uzliku uz gultas tīras zeķes. Mana māte mazliet paraudāja, tad aizmiga.
Džeiks bija darbā, bērni bija mājās skolas brīvlaika dēļ. Es nesatraucos. Mana māte ir klusa, pieticīga, nekad negrib nevienam būt par nastu.
Otrdienas pēcpusdienā ap pusdiviem viņa piezvanīja.
Viņa raudāja.
– Viņi uz mani kliedza – viņa šņukstēja. – Tava vīra vecāki. Nosauca mani par ubadzi. Teica, ka es tikai gribu šeit dzīvot par velti. Viņi iznesa manu čemodānu uz verandas. Es nezinu, kur lai eju.
Es uzlēcu kājās, krēsls aiz manis apgāzās.
– Es braucu – es teicu. – Nekusties.
Ceļu mājup es gandrīz neatceros. Tikai to, ka manas rokas trīcēja uz stūres.
Kad es ierados, mana māte sēdēja uz kāpnēm, raudādama, čemodāns bija blakus, klēpī plastmasas maisiņš, it kā tajā būtu visa viņas pēdējā cieņa.
– Piedod – viņa teica. – Es negribēju sagādāt problēmas.
– Tu tās neradīji – es atbildēju un ievedu viņu iekšā.
Es devos uz virtuvi.
Linda tur stāvēja, lēja sev kafiju, ar perfektu frizūru. Patriks sēdēja pie galda ar pulti rokās.
– Ko pie velna jūs darījāt?! – es jautāju.
– Viņa te ir jau vairākas dienas – Linda vēsi sacīja. – Es domāju, ka tikai uz vienu nakti.
– Viņas māju appludināja! – es kliedzu. – Viņa ir mana māte!
– Viņa aizņem labāko istabu – iejaucās Patriks. – Ja grib palikt, tur ir pagrabs.
– Viņai ir sešdesmit četri gadi! – es trīcēju. – Viņai viss ir zudis!
Linda nocirta:
– Tu esi tieši tāda pati kā tava māte! Alkatīga! Tā pat nav tava māja!
– Ko?!
– Tā ir Džeika māja. Tu aiziesi, nevis es!
Un tad Džeiks ienāca pa durvīm.
Viņš apstājās. Paskatījās uz mani, uz manu māti, uz saviem vecākiem.
– Kas notika? – viņš jautāja.
Es izstāstīju.
Un viņš nebļāva.
Viņš vienkārši sakrustoja rokas, pagriezās pret saviem vecākiem un klusi, bet asi teica:
– Nē. Šeit tā nenotiek.
– Izmest kādu, kurš ir zaudējis visu? – viņš turpināja. – Manu sievas māti? Tas šajā mājā nenotiks.
– Jūs atvainosieties – viņš beidzot teica. – Tagad. Vai arī jūs sakravāsieties.
Iestājās klusums.
Mana māte raudāja. Es arī.
– Kerola – Džeiks pagriezās pret viņu –, tu vari palikt tik ilgi, cik vajag. Viesu istaba ir tava.
Tajā vakarā neviens neaizgāja. Bet kaut kas neatgriezeniski mainījās.
Un pirmo reizi es sajutu: mēs esam drošībā.
