Pēc sešpadsmit laulības gadiem cilvēks vairs negaida lielas lietas.
Ne tāpēc, ka mīlestība nogurst, bet tāpēc, ka tā pārvēršas. Roku turēšana kļūst retāka. “Labrīt” vietā nāk “vai bērna uzkoda ir ielikta?”. Sīkas pārmaiņas tu nepamani – tieši tāpat kā sienas pulksteņa tikšķēšanu, līdz brīdim, kad tas pēkšņi apstājas.
Tu iemācies necerēt uz pārsteigumiem. Tu atlaid sīkumus, jo sev saki: tāda ir dzīve. Līdz brīdim, kad notiek kaut kas negaidīts… un pēkšņi tu nezini, ko ar to iesākt.
Tāpēc, kad mans vīrs Dans kādā piektdienā pārnāca mājās ar ziediem, man kaklā izveidojās dīvains kamols. It kā manī būtu pamodusies kāda sen aprakta sajūta.
Pirmajā reizē viņš atnesa rozā tulpes.
– Manai meitenei! – viņš teica un noskūpstīja mani uz pieres.
Es pasmējos, pajautāju, vai viņam ir nepatikšanas. Viņš tikai pasmaidīja, atbrīvoja kaklasaiti un teica tikai vienu:
– Tu to esi pelnījusi, Ada.
Bērni demonstratīvi sarauca degunus, es pagriezu acis… bet uz ziediem vāzē es skatījos pārāk ilgi. Tas bija patīkami. Es jutos pamanīta. Svarīga. Varbūt… mīlēta.
Tas bija vienkārši. Bet tas kaut ko nozīmēja. Kad cilvēks plīst starp darbu, rēķiniem un vakariņām, pat lēts pušķis var šķist kā glābšanas riņķis.
Kādu laiku es domāju, ka varbūt mēs atrodam viens otru no jauna.
Tad es sāku pamanīt lietas. Sīkas, dīvainas, nemieru raisošas detaļas.
– Kur tu šos nopirki? – es kādu vakaru jautāju, grozot lilijas kātu. Tas izskatījās, it kā tas būtu norauts, nevis nogriezts. Uz tā bija zeme.
Dans pat nepacēla acis no šķīvja.
– Mazajā veikaliņā pie darba.
Taču iepriekšējā nedēļā viņš teica, ka nopirka tos degvielas uzpildes stacijā.
Pirms tam: “kaut kādā puķu veikalā Hillsaidā”.
Tās bija mazas plaisas. Bet, kad tu tās sāc redzēt, tu vairs nevari apstāties. Un neizbēgami uzdod jautājumu: ko vēl es neesmu pamanījusi?
Es ļoti gribēju noticēt, ka tam nav nekādas nozīmes.
Tad pagājušajā piektdienā, kamēr Dans bija dušā, es pacēlu pušķi, lai izmestu savītušās ziedlapas… un kaut kas izkrita no iesaiņojuma papīra.
Zīmīte. Rakstīta ar roku. Ne adresēta man.
Uz tās bija tikai četri vārdi, nekārtīgi, gandrīz bērnišķīgi burti:
“Mēs tiksimies nākamajā piektdienā.”
Ilgu laiku es vienkārši skatījos. Man dūca ausīs. Pirksti bija auksti. Sirds dauzījās kā traka.
Un lieta tāda, ka, kad tu kādu mīli tik ilgi, tavs prāts sāk radīt attaisnojumus. Mēģina aizsargāt. Varbūt joks. Varbūt kļūda.
Bet tavs kuņģis… tavs kuņģis jau zina patiesību.
– Kas viņa ir? – es nočukstēju. – Vai viņš mani krāpj?
Tajā naktī es negulēju.
Dans mierīgi krāca man blakus, nenojaušot, ka viņa sieva, skatoties griestos, pārtin sešpadsmit laulības gadus. Dzimšanas dienas, nakts barošanas, piedeguši tosti, svētdienu iepirkšanās. Sīkās dzīves daļas vienlaikus uzgūlās man.
Vai viss bija meli? Vai es biju akla? Kamēr es skatījos uz priekšu, vai aiz manis auga kaut kas cits?
No rīta ar pietūkušām acīm un sāpēm krūtīs es turpināju funkcionēt. Cepu olas. Piededzināju tostu. Smaidīju bērniem. Iesaiņoju Emmas uzkodu un vienkārši skatījos ledusskapī, nezinot, ko esmu ielikusi trauciņā.
Kad Dans pirms došanās uz darbu noskūpstīja mani uz vaiga, es neatvilku galvu. Es noskūpstīju pretī. Es gribēju, lai viņš notic, ka viss ir kārtībā.
Tiklīdz durvis aizvērās, es sabruku uz dīvāna. Klusums bija neizturami skaļš. Viena doma riņķoja manī: ar ko viņš satiekas?
“Mēs tiksimies nākamajā piektdienā.”
Es gaidīju nedēļu. Tā bija garākā nedēļa manā dzīvē.
Nākamajā piektdienā es pieteicos kā slima, aizsūtīju bērnus uz skolu un noparkoju mašīnu netālu no Dana darbavietas. Sēžot pie stūres, es vēroju katru kustību.
Trīs stundas pirms darba laika beigām Dans izgāja no ēkas. Viņš nebrauca mājās. Viņš neapstājās pēc ziediem.
Es sekoju.
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš nogriezās ielā, ko es uzreiz atpazinu.
Ērikas māja.
Ērika. Sieviete, kura mūsu kāzās piecēlās un paziņoja, ka mīl manu vīru. Sieviete, kura mēģināja noskūpstīt Danu pēc kāzu ballītes, kamēr es stāvēju stūrī.
Dans bija zvērējis, ka ar viņu vairs nekad nerunās.
Un tomēr viņš tur bija.
Durvis atvēra vecāka sieviete, pasmaidīja un ielaida viņu iekšā.
Tas bija pēdējais piliens.
Es piezvanīju pie durvīm.
– Ko mans vīrs te dara? – tas izlauzās no manis.
Sieviete tikai paskatījās uz mani un klusi teica:
– Mīļā… viņš jūs nekrāpj. Nāciet iekšā.
Māja smaržoja pēc lavandas un zupas. Viesistabā Dans sēdēja pie gultas un lasīja priekšā.
Gultā gulēja Ērika.
Viņa bija bāla. Kalsna. Ar īsiem, nevienmērīgiem matiem. Viņa spieda pie sevis plīša lācīti.
– Smags galvas smadzeņu bojājums – sacīja sieviete. – Pagājušā gada avārija. Viņa domā, ka viņai ir desmit gadi. Daudz ko neatceras… bet Danu gan. Viņš bija viņas bērnības draugs.
Ziedi bija no dārza. Arī zīmīte bija sievietes rakstīta.
Un es… veselu nedēļu biju redzējusi nodevību tur, kur patiesībā bija tikai klusa labestība.
Tagad mēs pie viņas ejam kopā. Es nesu cepumus. Ziedus.
Un pagājušajā nedēļā Ērika man pajautāja, vai es gribu būt viņas labākā draudzene.
Es teicu jā.
Jo dažreiz mīlestība nav skaļa. Dažreiz tā ir tikai tas, ka kāds katru piektdienu ir tur. Un lasa pasaku kādam, kurš vairs pat nezina savu vārdu.
