Vairāk nekā nedēļu es nevarēju sazināties ar savu sievu. Viņa bija atstājusi tikai savu laulības gredzenu uz vannasistabas izlietnes un ar trīcošu roku rakstītu zīmīti uz saburzīta iepirkumu čeka:
„Nemeklē.”
Es jau knapi turējos kājās, kad beidzot piezvanīja viņas māsa un pastāstīja, kāpēc Dženna pazuda.
Kādu rītu es pamodos un ieraudzīju, ka Džennas puse gultā ir tukša. Dažreiz viņa devās uz darbu agrāk, tāpēc sākumā tam nepievērsu lielu nozīmi – līdz brīdim, kad uz izlietnes malas ieraudzīju viņas laulības gredzenu.
Man krūtīs uzliesmoja trulas sāpes, kad paņēmu gredzenu. Zem tā gulēja salocīts čeks. Es to atlocīju.
Uz tā bija viena vienīga rinda:
„Nemeklē.”
Tā bija Džennas rokraksts, bet burti bija nedroši, izplūduši. Papīrs bija plankumains, it kā viņa būtu rakstījusi raudot.
– Tas nevar būt patiesi – es sev priekšā nočukstēju.
Dženna vienmēr bija atbildīga. Mierīga, līdzsvarota, uzticama. Mēs bijām kopā divpadsmit gadus, un joprojām mīlējām viens otru. Dziļi.
Viņa nekad nebūtu pametusi savu ģimeni. Ne pēc savas gribas.
Es cieši sažņaudzu gredzenu dūrē un sniedzos pēc telefona. Savās iekšās es jutu, ka Dženna ir briesmās. Vispirms es piezvanīju viņai – uzreiz ieslēdzās balss pasts.
Bailes pārvērtās panikā.
Kas, ja kāds piespieda viņu to uzrakstīt?
Tas šķita loģiskākais skaidrojums. Bet kurš to darītu? Un kāpēc?
Pēc tam es piezvanīju viņas māsai.
– Kārlij, vai tu šodien runāji ar Džennu? – es jautāju.
Īss klusums.
– Nē… kāpēc?
– Viņa ir pazudusi. Atstāja zīmīti. Es nezinu, kur viņa ir.
Kārlijas balss kļuva dobja, it kā viņa būtu novērsusies no telefona.
– Ko bija rakstīts zīmītē?
Es viņai to nolasīju. Papīrs čīkstēja starp maniem pirkstiem.
Pauze bija pārāk gara.
– Kārlij?
– Varbūt viņai vienkārši vajag laiku, Džeik – viņa beidzot sacīja. – Darbs viņai pēdējā laikā ir ļoti smags…
Viņa meloja. Es to jutu.
– Viņa tā vienkārši nepazustu – es teicu. – Vai tiešām viņa tev neko neteica?
– Vienkārši… dod viņai telpu. Viņa noteikti sazināsies.
Es noliku klausuli, bet saruna man atstāja sliktu sajūtu. Es biju pārliecināts, ka Kārlija zina vairāk, nekā pateica.
Es piezvanīju uz Džennas darbavietu, slimnīcu. Neviens viņu nebija redzējis kopš iepriekšējās dienas maiņas beigām.
– Vai vakar viņa neteica neko dīvainu? – es jautāju vienai no kolēģēm.
– Viņa bija klusa… bet vai tu zini par to zēnu, kurš pagājušajā nedēļā nomira? – viņa jautāja.
– Nē…
– Mēs viņu nevarējām izglābt. Tēvs vainoja mūs. Tas ļoti ietekmēja Džennu.
Kāpēc viņa man to nepateica?
Pēc divām dienām, kad par viņu nebija nekādu ziņu, es devos uz policiju. Policists rakstīja uz klaviatūras, gandrīz nepaskatoties uz mani.
– Vai viņa atstāja ziņu?
– Jā.
– Vai bija ielaušanās pazīmes? Izpostīts dzīvoklis?
– Nē.
– Vai viņa paņēma telefonu, maku?
– Jā.
Viņš atlaidās krēslā.
– Kungs, jūsu sieva ir pieaugusi persona. Pēc ziņas spriežot, viņa aizgāja brīvprātīgi. Juridiski viņa netiek uzskatīta par pazudušu.
– Mums ir divi piecgadīgi bērni – es teicu. – Jūs domājat, ka viņa vienkārši aizietu?
– Cilvēki dažreiz rīkojas neparedzami. Mans padoms? Gaidiet.
Kā lai es gaidu, kad katra mana šūna kliedza, ka ir notikusi nelaime?
Mājās mana māte mēģināja nodarbināt dvīņus ar krāsojamām grāmatām. Kad viņi mani ieraudzīja, viņu acīs iemirdzējās cerība.
– Tēti! Vai mamma ir mājās? – viņi jautāja.
– Vēl ne – es atbildēju.
– Kad viņa nāks mājās?
– Drīz – es pateicu mazākos melus, kādus spēju. – Viņa jūs ļoti mīl.
– Tad kāpēc viņa neatvadījās? – Eitans nočukstēja.
Šis jautājums mani vajāja visu nakti.
Es negulēju. Es skatījos griestos, atkal un atkal pārdomājot pēdējos mēnešus. Dženna bija nogurusi. Izkliedēta. Varbūt viņa piespieda savu smaidu.
No rītiem mana pirmā kustība bija sniegties pēc telefona.
Nekā.
Kādu dienu es pārskatīju viņas skapi. Trūka dažas drēbes, viens džinsu pāris, viņas skriešanas apavi. Viņa bija sakravājusies tā, it kā plānotu atgriezties.
Astotajā dienā es jau gandrīz sajuku prātā no neziņas. Es sēdēju uz gultas malas, glaudot zīmīti, kad atskanēja telefons.
Tā bija Kārlija.
– Ja tu gribi atbildes, tev vispirms jāapsola kaut kas – viņa steidzīgi sacīja.
– Kas?
– Ka tu nekad nepateiksi Džennai to, ko es tagad pateikšu.
Man likās, ka es nevaru paelpot.
– Labi. Tikai pasaki, kas ar viņu notika.
Viņa dziļi ievilka elpu.
– Klausies mani, Džeik. Patiesība nav tāda, kā tu domā.
– Tad kāpēc viņa aizgāja?
– Tāpēc, ka viņai nav labi – viņa klusi teica. – Viņa cīnās jau mēnešiem. Viņa visu uzņēmās uz sevi: darbu, bērnus. Tad viņa zaudēja pacientu un salūza.
– Kur viņa tagad ir?
– Viņa bija pie manis. Viņa teica, ka viņai jāaiziet, jo vairs nespēj slēpt. Kad es izgāju no istabas, viņa aizbrauca uz mūsu meža mājiņu. Viņa nevienu nelaiž iekšā. Es varu atstāt ēdienu pie durvīm, bet palīdzību viņa nepieņem. Džeik… tu esi vienīgais, kurš viņu var sasniegt.
Es paskatījos uz gredzenu.
Tas nebija pamešana. Tā bija izmisuma rīcība.
– Es braucu – es teicu. – Pasaki, kur viņa ir.
Meža mājiņa slēpās starp priedēm. Durvis nebija pilnībā aizvērtas. Es dzirdēju klusu šņukstēšanu.
Dženna sēdēja dīvāna stūrī, saritinājusies. Viņa pacēla skatienu, kad es iegāju.
– Tev nevajadzēja nākt – viņa teica.
– Kā es būtu varējis palikt prom?
– Es neesmu slima – viņa iebilda. – Es vienkārši esmu vāja. Es visu sabojāju.
Tad es sapratu.
Tā nebija fiziska slimība. Tā bija mentāla krīze.
– Kurš tev teica, ka tev viss jāiznes vienai pašai? – es jautāju.
– Es grimstu, un tu to nepamanīji – viņa rūgti atbildēja.
Viņai bija taisnība.
– Es kļūdījos – es teicu. – Bet tev nav jācīnās vienai. Es esmu šeit.
Viņa sabruka. Es viņu apskāvu un vienkārši turēju.
Nākamajās dienās viņa piekrita terapijai.
Kopā būšana nav tikai par labajām dienām. Tā ir arī par tām, kad otrs aizmirst, ka drīkst lūgt palīdzību.
Tagad viņa tur manu roku.
Un mēs ejam tālāk kopā.
