Es stāvēju gara stikla galda galā, man pretī sēdēja divpadsmit valdes locekļi. Viņi skatījās uz mani tā, it kā ar skatieniem spētu sasaldēt ledu.
Es dziļi ievilku elpu un pārslēdzu uz pirmo slaidu.
– Labrīt – sāku. – Mani sauc Erina. Es esmu šeit, jo ticu, ka nevienam jaunietim nevajadzētu nonākt uz ielas tikai tāpēc, ka neviens nestāv viņam blakus.
Daži saskatījās. Skeptiski.
Es neapstājos.
– Mans projekts ir pārejas atbalsta programma tiem pusaudžiem, kuri iziet no audžuģimeņu sistēmas. Mēs viņiem nodrošinām drošu pagaidu dzīvesvietu, sagatavošanu darbam un ilgtermiņa mentorēšanu.
Es ieturēju pauzi. Gaidīju mājienu ar galvu. Jautājumu. Kaut ko.
Neko.
Negāja labi.
Es izgāju cauri prezentācijai: budžeti, veiksmes stāsti, atsauksmes no jauniešiem, kuriem izdevās nostāties uz kājām.
Pie pēdējā slaida es noliku pulti.
– Es lūdzu sākuma kapitālu, lai pilotprogrammu paplašinātu no trīsdesmit jauniešiem uz divsimt. Ar jūsu palīdzību mēs varam dot šiem bērniem īstu iespēju dzīvē.
Viens no vīriešiem pakrekšķināja kaklu.
– Mēs sazināsimies – viņš teica un jau pamāja durvju virzienā.
Es pasmaidīju, pateicos par viņu laiku, bet zināju: tā bija mana pēdējā nopietnā iespēja saņemt finansējumu.
Es domāju, ka šī tikšanās bija grūtākā daļa no dienas.
Man nebija ne jausmas, ka īstais pārbaudījums tikai tagad sākas.
Es paliku pie savas māsas, kamēr biju pilsētā. Viņa paskatījās uz mani, un jau no nopūtas saprata.
– Vēl būs risinājums, Erina. Tu vienmēr atrodi – viņa teica.
– Neticami, cik grūti ir pierunāt cilvēkus palīdzēt visneaizsargātākajiem bērniem – es atbildēju.
Nākamajā rītā bija stindzinošs aukstums. Tāda veida, kas iziet cauri mētelim.
Es devos uz lidostu, vilku savu koferi un tikai cerēju, ka drošības pārbaudē nesastrīdēšos ne ar vienu.
Tad es viņu ieraudzīju.
Meitene, varbūt septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus veca, saritinājusies uz soliņa pie stacijas ieejas. Viņai nebija mēteļa, tikai plāns džemperis. Mugursomu viņa bija izmantojusi kā spilvenu.
Viņas lūpas bija zilas. Viņa bija iespiedusi rokas starp ceļiem. Viņa trīcēja tā, ka to varēja redzēt jau no attāluma.
Es apstājos.
Varbūt tas bija instinkts. Varbūt tas, ka iepriekšējā dienā es visu laiku runāju tieši par to: jauniešiem, kuriem nav, kur iet.
– Mīļā, tev ir ļoti auksti – es teicu un notupos viņai blakus.
Viņa paskatījās uz mani. Viņas acis bija sarkanas – no aukstuma… vai no kaut kā cita.
Es noņēmu savu šalli. To sen atpakaļ bija adījusi mana mamma, vēl pirms Alcheimers viņai atņēma šīs atmiņas. Es to uzliku meitenei uz pleciem.
Viņa mēģināja protestēt, bet es neļāvu.
– Lūdzu. Paturi to.
Čukstus viņa teica: – Paldies.
Tajā brīdī piebrauca mana mašīna. Šoferis jau taurēja.
Es izņēmu maku un paņēmu pēdējo simtdolāru banknoti. Tā bija mana “ārkārtas” nauda lidostai.
– Nopērc sev kaut ko siltu. Zupu, brokastis. Jebko.
Viņas acis iepletās.
– Tiešām?
– Jā. Rūpējies par sevi.
Viņa saspieda naudu un šalli tā, it kā tās būtu no porcelāna. Es pamāju un iekāpu mašīnā.
Es domāju, ka ar to viss ir beidzies.
Īsa sastapšanās aukstā pasaulē.
Trīs stundas vēlāk es kāpu lidmašīnā.
Mana māsa ar savām jūdzēm bija paaugstinājusi manu biļeti uz pirmo klasi.
Es atradu savu vietu… un gandrīz izlaidu kafiju no rokām.
Viņa sēdēja tur.
Tā pati meitene.
Tikai vairs ne tāda pati.
Viņai bija elegants mētelis, viņa bija tīra, pārliecināta par sevi. Un ap kaklu… mana šalle.
Blakus viņai stāvēja divi vīrieši melnos uzvalkos.
– Mis Vivjena, mēs būsim ārā, ja jums mūs vajadzēs – viens no viņiem teica.
Viņa pamāja. Tad paskatījās uz mani.
Es sastingu.
– Ko… ko tas nozīmē? – es jautāju.
Viņa norādīja uz manu vietu.
– Apsēdies, Erina. Šī ir īstā intervija.
– Ko?
– Vakar tu lūdzi atbalstu no fonda. Tas pieder manai ģimenei. Šī ir otrā kārta.
Viņa izvilka savu mapi.
– Tu atdevi svešiniekam savu šalli un simts dolārus. Tā var būt dāsnuma izpausme… vai naivums.
Man uzkarsa.
– Viņai bija auksti.
– Tu biji slazds – viņa teica vēsi. – Un tu tajā uzreiz iekriti. Tu pieņem lēmumus emocionāli. Vāja līdera bāze.
Mani pārņēma dusmas.
– Ja tev šķiet, ka laipnība ir kļūda, tad mums nav par ko runāt. Es neatvainošos par to, ka palīdzēju kādam.
Klusums.
Viņa aizvēra mapi.
– Labi.
– Labi?
Viņa pasmaidīja.
– Tas bija tests. Es gribēju redzēt, vai tu aizstāvēsi savas vērtības. Tu tās aizstāvēji. Tavs projekts saņems finansējumu.
Viņa pasniedza roku.
– Uzcelsim kopā kaut ko labu.
Es paspiedu to.
– Nākamreiz labāk atsūti e-pastu – es klusi teicu.
Viņa pasmējās.
– Kur tad tur jautrība?
