Es domāju, ka pazīstu savu sievu. Desmit gadu laulība, viena brīnišķīga meitiņa un dzīve, ko mēs uzcēlām no nulles. Tad kādā pēcpusdienā mana piecgadīgā meita nejauši izteica teikumu par „jaunu tēti”, un tajā brīdī es sapratu, ka dzīvoju kopā ar svešinieku – tikai viņam ir manas sievas seja.
Sofija ienāca manā dzīvē pirms desmit gadiem mana drauga dzimšanas dienas ballītē. Viņa stāvēja pie loga ar glāzi vīna rokā, smējās par kaut ko, ko es nedzirdēju, un jau tad es zināju: man ir problēmas.
Viņa bija pārliecināta par sevi, ar spēcīgu harismu, tāda sieviete, kas ieiet telpā, un viņu uzreiz pamana. Bet es biju mazliet neveikls IT speciālists, kurš sabiedriskos pasākumos visbiežāk stāvēja pie sienas.
Un tomēr viņa mani pamanīja.
Tajā vakarā mēs runājām stundām. Par mūziku, ceļošanu, bērnības muļķībām. Es ātri un dziļi iemīlējos, un pirmo reizi jutu, ka kāds mani patiešām redz. Gadu vēlāk pie ezera notikušās kāzās mēs teicām „jā”, un es jutos tā, it kā būtu uzvarējis dzīvē.
Kad pirms pieciem gadiem piedzima mūsu meita Lizi, viss mainījās. Tur bija šis mazais cilvēciņš, kurš bija pilnībā atkarīgs no mums. Es nekad nebiju bijis tik ļoti nobijies – un tik ļoti piepildīts.
Es atceros, kā Sofija pirmo reizi paņēma viņu rokās un čukstus solīja viņai visu. Es atceros nakts ēdināšanas, kad mēs kā zombiji klīdām pa dzīvokli, pārmaiņus šūpojot Lizi.
Mēs bijām noguruši, bet laimīgi. Mēs bijām komanda.
SOFIJA PĒC SEŠIEM MĒNEŠIEM ATGRIEZĀS DARBĀ.
Sofija pēc sešiem mēnešiem atgriezās darbā. Viņa vadīja lielas firmas mārketinga nodaļu, dievināja to skrējienu, termiņus, prezentācijas. Es viņu atbalstīju. Mana darba laiks arī nebija klasiskais no astoņiem līdz četriem, bet mēs izveidojām rutīnu.
Parasti Sofija paņēma Lizi no bērnudārza. Vakarā vakariņas, vanna, pasaka. Parasta, laba dzīve.
Mēs daudz nestrīdējāmies. Par sīkumiem, kā katrs laulātais pāris. Nekad par neko tādu, kas liktu man apšaubīt, ka mums viss ir kārtībā.
Līdz tai ceturtdienas pēcpusdienai.
Mans telefons iezvanījās darbā.
– Mīļais, vai es varu palūgt milzīgu pakalpojumu? – es dzirdēju Sofijas saspringto balsi. – Es šodien nevaru paņemt Lizi. Ir vadības sanāksme, ko es nevaru izlaist. Vai tu vari aizbraukt viņai pakaļ?
Es paskatījos pulkstenī. Ja es tagad izbraukšu, es paspēšu.
– Protams. Nekādu problēmu.
? PALDIES, TU MANI IZGLĀB!
– Paldies, tu mani izglāb!
Es palūdzu atļauju aiziet un devos tieši uz bērnudārzu. Kad es iegāju, Lizi seja iemirdzējās.
– Tēti!
Viņa pieskrēja, es viņu apskāvu. Es palīdzēju viņai uzvilkt rozā mēteli, pa to laiku viņa pļāpāja par uzkodām, audzinātāju.
Un tad pēkšņi viņa nolieca galvu uz sāniem un teica:
– Tēti, kāpēc man pakaļ neatnāca jaunais tētis, kā parasti?
Es sastingu. Rāvējslēdzējs manā rokā apstājās.
– Ko tu teici, mazā? Kāds jaunais tētis?
VIŅA UZ MANI PASKATĪJĀS TĀ, IT KĀ ES BŪTU UZDEVIS MUĻĶĪGU JAUTĀJUMU.
Viņa uz mani paskatījās tā, it kā es būtu uzdevis muļķīgu jautājumu.
– Nu, jaunais tētis. Viņš parasti nāk man pakaļ. Viņš ved mani uz mammas biroju, tad mēs braucam mājās. Dažreiz mēs arī pastaigājamies. Mēs bijām arī zoodārzā. Un viņš ir šeit arī tad, kad tu neesi mājās. Viņš ir laipns. Dažreiz viņš atnes arī cepumus.
Mana sirds dauzījās kā traka, bet es piespiedu sevi būt mierīgam.
– Saprotu. Šodien viņš nevarēja atnākt, tāpēc atnācu es. Vai tu priecājies par mani?
– Protams! – viņa smējās. – Man pat nepatīk viņu saukt par tēti, lai gan viņš vienmēr prasa. Tas ir tik dīvaini. Tāpēc es viņu saucu tikai par jauno tēti.
Visu ceļu mājup viņa runāja. Es pamāju ar galvu, bet neko nedzirdēju. Manī dunēja viens jautājums: kas pie velna vēl, izņemot mani, ir mans meitas „tētis”?
Tajā naktī es negulēju. Es gulēju blakus Sofijai un blenzu griestos. Es negribēju apsūdzēt bez pierādījumiem.
Nākamajā dienā es paņēmu slimības lapu un noparkojos netālu no bērnudārza. Tajā dienā saņemšanai bija pierakstīta Sofija.
KAD DURVIS ATVĒRĀS… TAS NEBIJA SOFIJA.
Kad durvis atvērās… tā nebija Sofija.
Vīrietis turēja Lizi aiz rokas.
Bens. Sofijas sekretārs.
Jaunāks, vienmēr smaidīgs. Es viņu biju redzējis uzņēmuma bildēs. Es nekad nebūtu domājis, ka viņš ir „jaunais tētis”.
Es viņus nofotografēju. Es sekoju viņiem. Viņi devās uz Sofijas biroju.
Es iegāju ēkā. Lizi sēdēja vestibilā uz krēsla ar savu plīša lācīti.
– Tēti!
– Kur ir mamma?
? VIŅI IR IEKŠĀ. VIŅI TEICA, LAI ES GAIDU ŠEIT.
– Viņi ir iekšā. Viņi teica, lai es gaidu šeit.
Es noskūpstīju viņai pieri un devos uz durvīm.
Es iegāju.
Sofija un Bens skūpstījās.
Es nekliedzu. Es tikai pajautāju:
– Ko tu dari ar manu sievu? Un kurš tev deva tiesības saukt sevi par manas meitas tēvu?
Ar to viss bija beidzies.
Nākamajā dienā advokāts. Šķiršanās. Pilna aizbildnība.
TIESA MAN DEVA TAISNĪBU.
Tiesa man deva taisnību. Ieraksti visu pierādīja.
Šodien man ir tikai viens uzdevums: pasargāt savu meitu.
Un es to arī daru.
