Pirmajai Pateicības dienai, ko rīkojām mēs, vajadzēja būt pagrieziena punktam. Jauna māja, pašu gatavots ēdiens, abas ģimenes pie viena galda. Tā vietā tā diena kļuva par dienu, kad visa līdz tam apspiestā spriedze, noniecināšana un indīgā dinamika izlauzās virspusē. Viss sākās ar vienu piezīmi par manu gatavošanu… un beidzās tā, kā neviens no mums nebija gatavs.
Man ir divdesmit pieci gadi, un pat tagad es vēl pilnībā nespēju apstrādāt, kas notika tajā Pateicības dienā.
Džeisons ir tāds vīrietis, kurš pēc sevis nomazgā traukus un apskauj savu mammu.
Bet es nācu no pavisam citas pasaules. Mana mamma nomira, kad man bija desmit. Mans tētis strādāja divos darbos, lai mēs izdzīvotu. Nebija romantiskas bērnības, nebija drošības tīkla. Gatavot es iemācījos tāpēc, ka mēs nevarējām atļauties pasūtīt ēdienu – nevis tāpēc, ka tas bija „mīlīgi”.
Pie mums Pateicības diena parasti bija mazāka vista, paciņu piedevas un varbūt pīrāgs, ja tētis strādāja virsstundas. Tas nebija skaisti, tas nebija perfekti, bet tas bija mūsu.
Tad es apprecēju Džeisonu.
Viņš uzauga pilnīgi citā vidē. Liela māja, nevainojama ēdamistaba, tā, it kā tā būtu iekārtota žurnāla fotosesijai. Pirmajā reizē, kad es tur iegāju, es jutos kā klaiņojošs suns, kurš ienēsā dubļus uz paklāja.
Džeisona tēvs Ričards uzreiz mani apskāva.
– Tātad tu esi tā slavenā draudzene – viņš pasmaidīja. – Priecājamies, ka beidzot varam tevi iepazīt.
VIŅA MĀTE, DAIENA, PASPIEDA MAN ROKU… BET TĀ, IT KĀ PIESKARTOS KAUT KAM TRAUSLAM.
Viņa māte, Daiena, paspieda man roku… bet tā, it kā pieskartos kaut kam trauslam.
– Džeisons teica, ka… tu uzaugi tikai ar tēti, vai ne? – viņa jautāja ar uz sāniem noliektu galvu.
– Jā – es atbildēju. – Mana mamma nomira, kad es biju bērns.
Daiēnas lūpa saspringa.
– Ak, bārene – viņa teica. – Cik… izturīgi no tevis.
Džeisons pakrekšķināja. Ričards uz viņu paskatījās. Bet es smējos, jo ko gan dara cilvēks, kad kāds ar smaidu iedur tev nazi?
No tā brīža katrs ģimenes pasākums nesa sev līdzi pa kādai „jautrai” piezīmei.
– Tu iemācījies gatavot no kastes?
– Cerams, bārenīte šoreiz nesabojās sacepumu.
Vienmēr smejoties. Vienmēr publikas priekšā.
Džeisons vēlāk vienmēr jautāja, vai man viss kārtībā, bet tur un tad viņš drīzāk izvēlējās mieru. Un es sev atkārtoju, ka esmu pārdzīvojusi arī sliktāk.
TAD MĒS NOPIRKĀM SAVU PIRMO MĀJU.
Tad mēs nopirkām savu pirmo māju.
Nav liela, bet mūsu. Veca parketa grīda, mazs dārziņš, virtuve, kam vajag remontu, bet gaiša. Pirmajā naktī es raudāju – pirmo reizi aiz laimes.
Džeisons mani pievilka pie sevis starp kastēm.
– Nākamgad mēs rīkosim Pateicības dienu.
– Tu esi pārliecināts? – es jautāju. – Tas ir liels kumoss.
– Jā – viņš teica. – Es gribu, lai visi redz, ko mēs esam uzbūvējuši.
Un es gribēju tam ticēt.
Pateicības dienas rītā es cēlos sešos. Es rakstīju sarakstus, skatījos video, visu ieplānoju līdz minūtei. Pīrāgus es taisīju ar rokām, arī mīklu. Es nezinu, kam es gribēju kaut ko pierādīt – Daiēnai vai sev.
Tītars bija kulminācija. Sviests, ķiploki, garšvielas, citrons, sīpols. Es visu uzmanīgi iemasēju zem ādas.
? LŪDZU, NESABOJĀ – ES IEČUKSTĒJU TĪTARAM.
– Lūdzu, nesabojā – es iečukstēju tītarā. – Man tagad ļoti vajag šo uzvaru.
Džeisons parādījās ar izspūrušiem matiem.
– Tu runā ar putnu?
– Jā – es atbildēju. – Mums jau ir nopietnas attiecības.
Viņš pasmējās, noskūpstīja mani.
– Smaržo dievīgi.
Līdz pusdienlaikam es biju izsmelta, bet lepna. Tītars bija zeltaini brūns, skaists. Virtuve smaržoja kā visas labās atmiņas, ko es jebkad gribēju radīt.
Džeisons atgriezās no darba un vienkārši blenza.
– Tas… ir neticami.
Tad atskanēja durvju zvans.
Pirmā ienāca Daiena, krēmkrāsas mētelī, ar spēcīgām smaržām. Ričards sekoja ar vīnu.
? PRIECĪGU PATEICĪBAS DIENU! – TEICA RIČARDS UN APSKĀVA MANI.
– Priecīgu Pateicības dienu! – teica Ričards un apskāva mani. – Te ir fantastiski aromāti.
Daiena ievilka gaisu.
– Diezgan… spēcīgi – viņa piezīmēja. – Cerams, nekas nav piededzis?
Viņa iegāja virtuvē. Atvēra cepeškrāsni. Paskatījās uz tītaru.
– Mīļā – viņa teica –, tas ir tītars?
Man apstājās elpa.
– Jā. Ar garšvielu sviestu…
– Izskatās lēti – viņa uzšāva. – Džeisons ir pelnījis vairāk.
Pirms es varēju ko teikt, viņa izņēma pannu, izgāja pa aizmugures durvīm, piegāja pie miskastes… un iemeta to iekšā.
Tītars ar dobju blīkšķi piezemējās apakšā.
? TU TO NEVARĒJI IZMEST! – ES IEKLIEDZOS.
– Tu to nevarēji izmest! – es iekliedzos.
– Nomierinies – viņa atmeta ar roku. – Es atnesu kārtīgu tītaru.
Džeisons sastingu. Es trīcēju.
Daiena izvilka folijas trauku. Veikala, iepriekš izvārītu tītaru. Bālu, ar plastmasas smaku.
Ričards klusi ierunājās:
– Daiena… tas bija nepieņemami.
– Ak, nu beidz – viņa atmeta ar roku. – Es zinu, kāds ir kārtīgs svētku ēdiens.
Pie galda viņa turpināja. Piezīmes. Ņirgāšanās. „Bārenīte”, „pārsteidzoši pieņemami”.
Tad Ričards piecēlās.
– Pietiek – viņš teica.
Un viņš beidzot pateica visu to, ko gadiem bija norijis. Krāpšanas. Slepenās kredītkartes. Pazemojumus. To, ka ir beigas.
– Es šķiros – viņš mierīgi teica. – Un pirmo reizi… es izvēlos mieru.
Klusums bija skaļš.
Vēlāk Daiena aizgāja. Ričards palika. Džeisons satvēra manu roku.
Nākamo Pateicības dienu atkal rīkojām mēs.
Es pagatavoju to pašu tītaru.
Tas bija perfekts.
UN NEVIENS NEIZMETA NEKO.
Un neviens neizmeta neko.
