Pirms 18 gadiem es adoptēju dvīņus, kurus atradu pamestus lidmašīnā. Viņi izglāba mani no manām bēdām. Taču pagājušajā nedēļā parādījās sveša sieviete, kura apgalvoja, ka ir viņu māte – un iedeva viņiem dokumentu. No tā atklājās, kāpēc viņa patiesībā atgriezās… un tas nebija mīlestības dēļ.
Mani sauc Mārgareta. Man ir 73 gadi. Un man ir jāpastāsta par dienu, kad zaudējums man deva otro iespēju mātes lomā.
Pirms astoņpadsmit gadiem es sēdēju lidmašīnā ceļā uz mājām. Es devos uz savu pilsētu… uz savas meitas bērēm. Viņa gāja bojā autoavārijā kopā ar savu mazo dēlu. Tas bija tā, it kā kāds būtu izrāvis man krūtis un atstājis tur tukšumu.
Sākumā es pat īsti neaptvēru troksni trīs rindas priekšā – līdz raudāšana kļuva neizturama.
Divi zīdaiņi sēdēja ejā starp sēdvietām. Mazs zēns un meitene. Pilnīgi vieni. Viņiem varēja būt seši mēneši. Viņu sejas bija sarkanas no raudāšanas, viņu mazās rociņas trīcēja.
No cilvēku piezīmēm man gribējās kliegt.
– Vai nevar viņus apklusināt? – sašņāca kāda sieviete kostīmā.
– Pretīgi – nomurmināja kāds vīrietis, ejot viņiem garām.
Stjuartes staigāja turpu šurpu ar saspringtiem smaidiem. Katru reizi, kad kāds tuvojās, bērni sarāvās.
BLAKUS MAN SĒDOŠĀ JAUNĀ SIEVIETE KLUSI PIESKĀRĀS MANAI ROKAI.
Blakus man sēdošā jaunā sieviete klusi pieskārās manai rokai.
– Kādam tagad jābūt lielākam par šo – viņa teica. – Šiem bērniem vajag kādu.
Es paskatījos uz diviem mazajiem ķermenīšiem, kuri jau tikai klusi šņukstēja, it kā būtu zaudējuši cerību.
Es piecēlos, pirms paspēju pārdomāt.
Brīdī, kad es viņus paņēmu rokās, viss mainījās.
Mazais zēns uzreiz iespieda seju man plecā, viņa ķermenis trīcēja. Meitene piespieda savu vaigu pie manējā, ar mazajiem pirkstiņiem ieķeroties manā apkaklē.
Visa kabīne apklusa.
– Vai uz šīs lidmašīnas ir mamma? – es jautāju ar trīcošu balsi. – Ja šie bērni ir jūsu, lūdzu, atsaucieties!
Neviens nekustējās. Neviens nerunāja.
ES ATKAL APSĒDOS, ŠŪPOJOT ABUS BĒRNUS, UN SĀKU RUNĀT AR SIEVIETI BLAKUS, JO JA ES TO NEDARĪTU, ES SABRUKTU.
Es atkal apsēdos, šūpojot abus bērnus, un sāku runāt ar sievieti blakus, jo ja es to nedarītu, es sabruktu. Es viņai pastāstīju, ka mana meita un mazdēls ir miruši, kamēr es biju īsā izbraucienā, un ka mani mājās gaida tukša māja.
Viņa jautāja, kur es dzīvoju. Es atbildēju: jebkurš parādīs dzelteno māju ar ozolu pie verandas.
Tas, ko es izdarīju pēc tam, varbūt izklausās pēc trakuma… bet es nespēju viņus atlaist.
Pēc nolaišanās es devos tieši pie drošības dienesta. Es visu izstāstīju. Es apliecināju savu identitāti, atbildēju uz jautājumiem, norādīju savu adresi.
Viņi pārmeklēja visu lidostu. Neviens pēc viņiem nepieteicās.
Beigās bērnus aizveda bērnu aizsardzības dienests.
Nākamajā dienā mēs apglabājām manu meitu. Pēc klusuma, lūgšanām un sāpēm es varēju domāt tikai par to, kā tie bērni bija pieķērušies man.
Tajā pašā dienā es devos uz biroju.
? ES GRIBU VIŅUS ADOPTĒT – ES TEICU.
– Es gribu viņus adoptēt – es teicu.
Viņi visu pārbaudīja. Manu māju. Finanses. Kaimiņus. Atkal un atkal jautāja, vai es esmu pārliecināta, šajā vecumā, pēc tik liela zaudējuma.
Es biju pārliecināta.
Trīs mēnešus vēlāk viņi oficiāli kļuva par manējiem. Ītans un Sofija. Viņi deva man iemeslu turpināt elpot.
Es ieliku visu viņu audzināšanā.
Viņi izauga par brīnišķīgiem jauniešiem. Ītans vienmēr iestājās par citiem. Sofija bija gudra, empātiska, atgādināja man manu meitu.
Viss bija kārtībā… līdz pagājušajai nedēļai.
Asa klauvēšana pie ārdurvīm.
Es atvēru.
ELEGANTA SIEVIETE STĀVĒJA TUR, AR SPĒCĪGU SMARŽU.
Eleganta sieviete stāvēja tur, ar spēcīgu smaržu. Viņa smaidīja – un man vēders sarāvās.
– Mārgareta – viņa teica. – Es esmu Alīsija. Mēs tikāmies tajā lidmašīnā.
Tā bija viņa.
Viņa iegāja viesistabā, apskatīja bildes, diplomus.
– Es esmu to dvīņu māte, kurus tu aizvedi – viņa viegli teica. – Es atnācu redzēt savus bērnus.
Ītans un Sofija parādījās uz kāpnēm. Viņi sastinguši.
– Tu viņus pameti – es teicu. – Tu atstāji viņus vienus lidmašīnā.
– Man bija divdesmit trīs gadi, es biju nobijusies – viņa atbildēja. – Man piedāvāja karjeras iespēju. Es nezināju, ko darīt ar diviem zīdaiņiem.
TAD VIŅA IZVILKA APLIKSNI.
Tad viņa izvilka aploksni.
– Mans tēvs nomira. Viņš savu mantojumu atstāja saviem bērniem… kā sodu. Viņiem tikai jāparaksta šis dokuments, ka es oficiāli esmu viņu māte.
Ja viņi neparakstīs, nauda aizies labdarībai.
Es tajā brīdī piezvanīju savam advokātam.
Karolīna pārskatīja dokumentus.
– Jums nekas nav jāparaksta – viņa teica. – Nauda tieši pieder bērniem.
Ītans spēra soli uz priekšu.
– Mārgareta ir mūsu māte. Tu esi tikai tā, kas mūs pameta.
ALĪSIJA AIZGĀJA DUSMĪGA.
Alīsija aizgāja dusmīga.
Bet ar to viss nebeidzās.
Tiesa paziņoja: Alīsija nelikumīgi pameta savus bērnus.
Viņi saņēma ne tikai vectēva mantojumu, bet arī kompensāciju.
Tajā vakarā mēs sēdējām uz verandas.
– Paldies, ka biji mūsu māte – Sofija teica.
Es pasmaidīju.
– Jūs arī mani izglābāt.
Asinis nepadara par ģimeni.
Mīlestība padara.
UN ŠO TITULU – MĀTE – IR JĀIZPELNĀS.
Un šo titulu – māte – ir jāizpelnās.
