Kad mans vīrs atgriezās no komandējuma, viņš izskatījās kā katastrofu filmas pēdējā ainā galvenais varonis. Zini, kad viņš jau tik tikko spēj noturēties kājās un no ģībšanas viņu šķir tikai mata tiesa.
Tas nebija skaists skats.
Dereks stāvēja durvīs, viņa koferis vilkās aiz viņa, it kā būtu no svina. Viņa acis bija stiklainas, seja bāla, uz pieres spīdēja sviedri. Kad piegāju, lai paņemtu no viņa somu, viņš to neatlaida. Tad vienkārši nometa, it kā pat tas būtu bijis pārāk liels piepūle.
– Es jūtos briesmīgi, Leigh – viņš aizsmakuši nomurmināja. – Es gandrīz negulēju. Jau pirms konferences biju pilnīgi izsmelts.
Es pamāju. Es piecas naktis biju cēlusies ik pēc divām stundām ar dvīņiem, kuri raudāja pārmaiņus, it kā strādātu maiņās. Tomēr man radās vainas sajūta. Viņš „strādāja”, bet es „tikai” biju mājās.
Kad viņš devās kāpņu virzienā, es nostājos viņam priekšā.
– Nē, mīļais – es klusi teicu. – Tu iesi uz viesu istabu. Kamēr nezinām, kas tas ir, tu nedrīksti tuvoties mazuļiem.
Viņš nestrīdējās. Viņš pagāja man garām, it kā tas būtu atvieglojums.
LĪDZ RĪTAM IZ SITU MI PĀRKLĀJA VIŅA TORSU.
Līdz rītam izsitumi pārklāja viņa torsu. Sarkani, nikni punkti parādījās uz viņa pleca, rokas, kakla. Kad mērīju temperatūru, kaut kādas aukstas bailes savilka manu kuņģi.
Es neesmu ārste. Tikai jauna mamma ar piekļuvi internetam. Un katra meklēšana veda pie viena vārda: vējbakas.
– Derek… – es teicu, novelkot viņa krekla apkakli. – Tas ļoti izskatās pēc vējbakām. Tieši tāpat kā bildēs.
Viņš paskatījās uz mani, it kā es viņu apsūdzētu noziegumā.
– Beidz taču – viņš aizelsies noteica. – Stress. Mana imūnsistēma sabruka. Šī konference mani iznīcināja.
Bet es pārslēdzos uz izdzīvošanas režīmu.
Es viņam vārīju zupu tieši tā, kā to darīja viņa māte. Uzliku aukstu kompresi uz pieres. Uzsmērēju kalamīna krēmu uz viņa muguras, kamēr viņš stenēja, it kā cīnītos varonīgā kaujā. Tikmēr es nelaidu dvīņus lejā uz apakšējo stāvu. Dezinficēju visu. Pēc katra pieskāriena gāju dušā.
– Tev nav tik ļoti jāuztraucas – viņš reiz teica, kad ienācu ar tīru gultasveļu.
? BET IR GAN – ES ATBILDĒJU.
– Bet ir gan – es atbildēju. – Dvīņi nav vakcinēti.
– Tad aizved viņus vakcinēt.
– Nevar. Līdz viena gada vecumam nevar. Vai tu vispār esi lasījis kādu grāmatu par vecāku būšanu?
Viņš neatbildēja. Tikai novērsās.
Tikmēr viņš turpināja stāstīt par darbu, klientiem, nakts prezentācijām. Un es centos nedomāt par to, cik attālināts viņš jau bija pirms brauciena.
Tad pienāca ziņa no mana patēva.
„Leigh, mums jāatliek vakariņas. Kelsey ir slima. Vējbakas. Mēs gribējām būt ar mazuļiem, bet drīz.”
Un tad viņš atsūtīja foto.
KELSEY GULĒJA UZ DĪVĀNA, IETINUSIES SEGĀ.
Kelsey gulēja uz dīvāna, ietinusies segā. Uz viņas sejas bija tieši tādi paši sarkani pūslīši kā Derekam.
Tajā pašā vietā. Tādā pašā veidā. Tajā pašā nedēļā.
Kelsey „meiteņu izbrauciens”.
Dereka „komandējums”.
Mans kuņģis jau zināja to, ko mans prāts vēl noliedza.
Tajā naktī, kad Dereks gulēja, es iegāju veļas mazgātavā ar viņa telefonu. Es atvēru slēpto mapi.
Pirmā bilde: Dereks peldmētelī, ar šampanieti, smīnēdams.
Otrā: Kelsey tādā pašā mētelī, viņas roka uz Dereka krūtīm.
Trešā: mana vīra lūpas uz manas pusmāsas kakla.
Gaiss manī iestrēga.
Nākamajā dienā es neko neteicu. Aiznesu viņam tēju, smaidīju. Tad uzrakstīju patēvam, lai tomēr notiek vakariņas. Pie mums.
SESTDIENĀ MĀJA SMARŽOJA KĀ PASTKARTE.
Sestdienā māja smaržoja kā pastkarte. Cepta vista, svaigas maizītes, ķirbju pīrāgs. Perfekts normalitātes dekors.
Kelsey ieradās pirmā. Pārāk daudz kosmētikas, pārāk skaļi smiekli. Dereks gandrīz nepaskatījās uz viņu, bet skatiens tur bija.
Kad pēc deserta piecēlos, es pieklauvēju pie savas glāzes.
– Es gribētu kaut ko pateikt – es sāku.
– Par ģimeni! – mana māte ātri teica.
– Jā. Par ģimeni. Un par patiesību – es atbildēju.
Es pastāstīju, ko uzzināju par vīrusu. Par to, cik tas ir bīstams nevakcinētiem mazuļiem. Tad paskatījos uz Dereku.
– Mans vīrs atgriezās ar vējbakām no komandējuma. Un mana pusmāsa ar to pašu slimību no sava meiteņu izbrauciena.
Iestājās klusums.
– Lai kāds paskaidro, kā tas ir iespējams, ja vien viņi nebija vienā un tajā pašā vietā.
Es noliku telefonu uz galda. Manas mātes seja nobālēja. Patēvs savilka roku dūrē.
– Tu mani piekrāpi – es klusi teicu. – Un tu apdraudēji mūsu bērnus.
Kelsey raudot piecēlās. Mana māte viņu izsūtīja. Dereks gribēja iet viņai pakaļ.
– Ej – es teicu. – Šķiršanās dokumentus saņemsi caur savu advokātu.
Kad viņš aizgāja, klusums beidzot atnesa atvieglojumu.
Nākamajā dienā es visu iztīrīju. Dvīņi bija mierīgāki. Dereka ziņas bira viena pēc otras, viņš lūdza, attaisnojās.
ES NOSŪTĪJU TIKAI VIENU ATBILDI:
Es nosūtīju tikai vienu atbildi:
„Tu apdraudēji mūsu bērnus. Tas ir nepiedodami. Nemeklē mani, tikai caur savu advokātu.”
Dažreiz tas, kas gandrīz salauž, beigās atbrīvo.
