Kad es pirmo reizi satiku Lorēnu, viņa lēnām mani izmērīja. Tajā nebija nekādas steigas, drīzāk tā bija kā kļūdu uzskaitīšana. Viņas lūpas izliecās smaidā, bet tas smaids bija auksts un aprēķināts.
– Ak… cik… mīlīgi – viņa teica, ar saldumu maskētu nicinājumu.
Starp katru zilbi tur bija pauze. Precīzi. Ķirurģiski. It kā aiz pieklājības slēptos skalpelis. Mana seja kļuva karsta, citronu cepumu pilnā kaste pēkšņi šķita smaga manās rokās.
Iepriekšējā vakarā es tos izcepu. Savā virtuvē es dungoju un iedomājos, ka šis brīdis būs jauks. Varbūt pat silts.
Tā nebija.
Lorēna paskatījās uz manu dēlu — toreiz viņš vēl bija tikai mans draugs.
– Tailer, vai tu nedomā, ka pie tevis labāk piestāvētu mazliet… izsmalcinātāka sieviete?
Es sastingstu, smaids apstājās pusceļā uz manas sejas.
? MAMMA, PIETIEK – TAILERS KLUSI NORŪCA, BET LORĒNA TIKAI NOŅURCĒJA UN PAZUDA VIRTUVĒ.
– Mamma, pietiek – Tailers klusi norūca, bet Lorēna tikai noņurcēja un pazuda virtuvē.
Tas bija sākums.
Mūsu laulības trīs gadu laikā viņa ne reizi neizlikās, ka mani pieņem. Viņas neapmierinātība bija pastāvīgs fona troksnis, zema frekvence dūkoņa, ko dzirdēju tikai es.
– Bērnudārza audzinātāja? Nopietni, Maksīne? – viņa izsmēja katrā ģimenes sanākšanā. – Cik mīlīgi. Kādam taču jāpieskata apkārtnes bērni.
Viņa kritizēja arī manu ēdienu. Viss bija vai nu „pārāk droši“, vai „pārāk centīgi“, vai „šausmīgi ķiplokaini“.
Katrs viņas teikums bija mazs dūriens. Tie lēnām izdūra caurumus manā pašapziņā, līdz es beigās sastāvēju tikai no atvainojumiem.
Spoguļa priekšā es trenēju smaidu pirms vakariņām. To, kas saka: viss kārtībā, pat tad, kad nekas nav kārtībā.
? TU ĢĒRBJIES KĀ PASAKU GRĀMATĀ – VIŅA REIZ TEICA PĒC KĀDA SKOLAS UZVEDUMA.
– Tu ģērbies kā pasaku grāmatā – viņa reiz teica pēc kāda skolas uzveduma.
Citreiz viņa noliecās pāri galdam.
– Es ceru, ka tu esi gatava ļoti vienkāršai dzīvei. Tailers varēja tikt daudz tālāk.
Viņa to teica tā, it kā sērotu. It kā mana klātbūtne viņam būtu atņēmusi to mirdzošo nākotni, ko viņa bija iztēlojusies savam dēlam.
Es neatbildēju. Es tikai turpināju ēst vistu un māju ar galvu sarunai galda otrā galā.
Bet manī kaut kas ieplaisāja. Klusi. Kā porcelāns, pirms tas saplīst.
Tajā vakarā gultā es Taileram pateicu.
– Viņa vairs pat nemēģina to slēpt. Tas nav godīgi. Es nezinu, ko vēl darīt.
– Viņa mainīsies – viņš teica, pievelkot mani sev klāt.
– Trīs gadus tu to saki.
LORĒNA NEMAINĪJĀS.
Lorēna nemainījās. Pat vairāk, viņa kļuva viltīgāka.
Pēc dažām nedēļām mēs aizgājām uz mākslas labdarības vakaru. Es smaidīju, izteicu komplimentus, sarunājos. Lorēna peldēja pa zāli kā karaliene.
Kad viņa smējoties pagrieza galvu, es tās ieraudzīju.
Dimanta auskari. Gandrīz tieši tādi paši kā mani.
Tajā vakarā mājās es atvēru rotaslietu kastīti. Tā bija tukša.
Vai viņa būtu spējīga tos paņemt? Nomainīt? Cerībā, ka es nekad neuzdrošināšos viņu konfrontēt?
Nākamajā dienā es pasūtīju kameras. Mazas, tikko pamanāmas.
? DROŠĪBA – ES TAILERAM TEICU.
– Drošība – es Taileram teicu. – Es tikai gribu būt pārliecināta, ka es neiedomājos.
Pagāja mēneši. Lorēna bieži nāca. Kamēr kameras vienmēr darbojās.
Tad pienāca svētku vakariņas. Mēs tās rīkojām. Smaržas, sveces, smiekli.
Lorēna kavējās pusstundu. Viņa ieradās vizuļos. Viņa mani neapskāva.
– Labvakar, mīļā – viņa teica, dodot gaisa skūpstu.
Viņa paskatījās apkārt. Meklēja kļūdas.
– Tu vēl aizvien māci bērniem sasiet kurpju šņores? – viņa jautāja.
– Jā. Man patīk – es atbildēju.
VIŅA NOLIECĀS TUVĀK. – TAILERS VARĒJA IZVĒLĒTIES DAUDZ LABĀKU.
Viņa noliecās tuvāk.
– Tailers varēja izvēlēties daudz labāku. Es nesaprotu, kāpēc… tevi.
Tailers nostājās man blakus. Viņš satvēra manu roku.
Ballītes beigās Lorēna pazuda. Tad es noskatījos ierakstu.
Tur viņa bija. Manā guļamistabā. Un viņa iebīdīja manu dimanta rokassprādzi savā somā. To, ko Tailers bija uzdāvinājis.
Es atgriezos viesistabā. Es gaidīju.
Kad pirmais viesis sāka doties prom, es ierunājos.
– Lorēna. Pirms tu ej… vai tu parādītu savu somu?
Iestājās klusums.
? KO? – VIŅA IERŪCĀS.
– Ko? – viņa ierūcās.
– Tavu somu. Lūdzu.
Viņa to atvēra.
Tur tā bija.
– Tas ir mans – viņa teica ar sarkanu seju.
– Tā ir mana rokassprādze – es atbildēju. – Un ir ieraksts, kā tu to nozagi.
Čuksti. Šoks.
– Mammu… vai tas ir taisnība? – Tailers jautāja.
? TAS IR SMIEKLĪGI! – LORĒNA UZSPRĀGA.
– Tas ir smieklīgi! – Lorēna uzsprāga. – Kāda bērnudārza audzinātāja! Viņa to pat nav pelnījusi!
Tailers mani apķēra.
– Pietiek. Tu nekad neesi cienījusi manu sievu.
Lorēna sagruva.
– Es baidījos, ka zaudēšu savu dēlu – viņa atzinās. – Un ar to es visu sabojāju.
Viņa aizgāja.
Vēlāk Tailers pārnesa vakariņas un mazu orhideju.
– Viņa neatgriezīsies – viņš teica. – Beigas.
Tajā vakarā es jautāju:
– Vai tu nožēlo, ka izvēlējies mani?
? PAT VIENĀ ISTABĀ ES ATKAL IZVĒLĒTOS TEVI – VIŅŠ TEICA.
– Pat vienā istabā es atkal izvēlētos tevi – viņš teica.
Un pirmo reizi es sajutu mieru.
