Es esmu Bella, un šajā pasaulē es ar zobiem un nagiem aizsargāju tieši divas lietas.
Viena ir mans veselais saprāts.
Otra ir tā keramikas kolekcija, ko mana māte man atstāja pirms pieciem gadiem, kad viņa nomira.
Mana māte bija keramiķe. Darbnīca bija garāžā, ar krāsni, kurai viņa krāja trīs gadus. Katrs gabals nesa sevī stāstu.
Jūraszaļā vāze, ko viņa izgatavoja dienā pēc pirmās ķīmijterapijas.
Krūze, kuras rokturī viņa iespieda mazu sirdi – sešu gadu vecumā es katru rītu dzēru no tās.
Bļoda, uz kuras mālā joprojām bija redzams viņas pirkstu nospiedums.
Kad viņa nomira, es visu rūpīgi iesaiņoju burbuļplēvē un zīdpapīrā, pēc tam novietoju augstā, stikla durvju vitrīnā viesistabā. Es nepārcēlos atpakaļ pie tēta tāpēc, ka nespētu izdzīvot viena. Bet tāpēc, ka klusums mājā spēja cilvēku aprīt. Mums vajadzēja vienam otru.
Kādu laiku tas darbojās.
Tad tētis darba konferencē iepazinās ar Karenu. Karena bija tiešs pretstats manai mātei. Nevainojami nagi, profesionāla frizūra, zīmolu apģērbs. Divus gadus pēc mammas nāves viņi apprecējās.
Es centos pielāgoties. Bet dažu nedēļu laikā kļuva skaidrs: mēs ar Karenu nekad nebūsim draudzenes.
Karena ienīda mammas keramikas izstrādājumus.
– Izskatās tik pārblīvēti – viņa kādu rītu piezīmēja. – Tev vajadzētu padomāt par minimalizēšanu. Tīras līnijas ir daudz elegantākas.
ES PASKATĪJOS UZ VITRĪNU. – TIE NAV PĀRBLĪVĒTI.
Es paskatījos uz vitrīnu.
– Tie nav pārblīvēti. Tās ir manas mātes atmiņas.
Viņa uzspieda piespiestu smaidu.
– Protams, dārgā. Vienkārši… mazliet rustiski, vai ne? Tāda kā krāmu tirgus noskaņa.
– Mana māte tos izgatavoja.
– Es zinu – viņa atbildēja ar mākslīgu pacietību. – Es tikai saku, varbūt dažus varētu nolikt noliktavā.
Ik pēc pāris dienām viņai bija kāda piezīme.
– Tie vispār neiederas estētikā, kādu es vēlos.
– Vai tev neliekas, ka būtu laiks atlaist pagātni?
Kādā pēcpusdienā, kad tētis bija darbā, Karena mani iedzina stūrī virtuvē.
– Es domāju – viņa teica. – Tev ir tik daudz šādu keramikas izstrādājumu. Vai tev būtu iebildumi, ja es paņemtu dažus? Manas draudzenes dievina rokdarbus. Es ļoti ietaupītu uz dāvanām.
Es domāju, ka esmu pārklausījusies.
– Ko?
? TIKAI DAŽUS. TU PAT NEPAMANĪTU.
– Tikai dažus. Tu pat nepamanītu.
– Ir divdesmit trīs gabali. Un nē, tu nesaņemsi nevienu.
Viņas seja acumirklī mainījās. Laipnā maska ieplaisāja.
– Neesi egoiste, Bella. Tie tur tikai krāj putekļus.
– Tās ir vienīgās lietas, kas man palikušas no mātes.
Karena acis sašaurinājās.
– Labi. Paturi savus mazos māla podiņus. Bet, ja tu nevēlies dalīties pa labam… tu to nožēlosi.
Viņa pagriezās uz papēža. Viņas papēžu klikšķi skanēja kā šāvieni.
– Tu vēl redzēsi – viņa vēl pārmeta pār plecu.
Trīs nedēļas vēlāk mani nosūtīja uz trīs dienu konferenci Čikāgā. Es negribēju braukt, bet man nebija izvēles.
SESTDIENAS VAKARĀ ES ATGRIEZOS MĀJĀS GANDRĪZ 11.
Sestdienas vakarā es atgriezos mājās gandrīz 11. Māja bija tumša, tikai verandā dega gaisma. Es klusi iegāju, novilku kurpes.
Un tad mani pārsteidza kaut kas dīvains.
Smarža bija pazudusi.
Mūsu mājai vienmēr bija raksturīga smarža: tēta kafija, mammas lavandas ziepes un māla zemes smarža. Bet tagad… māls bija pazudis.
Man sažņaudza kuņģi.
Es devos uz viesistabu. Kad pagriezos, mans prāts vienkārši atteicās pieņemt redzēto.
Vitrīnas durvis bija vaļā. Plaukti tukši. Grīdu klāja lauskas. Salauzti keramikas gabali visās krāsās, ko mana māte jebkad izmantoja. It kā būtu izkaisīti šausmīgi konfeti.
– Nē… nē… nē… – es sabruku uz ceļiem, roka karājās gaisā, es baidījos pieskarties.
TAD ES IZDZIRDĒJU PAPĒŽUS.
Tad es izdzirdēju papēžus.
Klik. Klik. Klik.
Karena stāvēja durvīs zīda pidžamā. Viņas mati bija perfekti. Seja ar grimu, gandrīz pusnaktī. Viņa paskatījās uz mani, tad uz drupām, un pasmaidīja.
– O! – viņa iečivināja. – Tu atgriezies agrāk.
– Ko tu izdarīji, Karena?
Viņa pētīja savus nagus, spilgti sarkanus, tikko manikīrētus.
– Es teicu, ka man nepatīk, kā tie izskatās. Es slaucīju putekļus, plaukts bija nestabils… un viss vienkārši… nokrita.
Viņa meloja. Es to redzēju viņas mutē, apmierinātības zibsni viņas acīs.
– Pilnīgi nejauši! – viņa piebilda ar platu smaidu.
KAUT KAS MANĪ SALŪZA.
Kaut kas manī salūza.
– Tu esi briesmonis.
Viņas seja uzreiz kļuva cieta.
– Uzmanies ar toni. Tavs tēvs to nenovērtēs, ja tu tā ar mani runāsi. Un godīgi? Tie bija tikai trauki. Tu dramatizē.
– Tikai trauki? Mana māte tos veidoja ar savām rokām. Uz tiem bija viņas pirkstu nospiedumi!
Karena paraustīja plecus.
– Bija. Tā ir jēga. – Viņa devās ārā, tad pagriezās. – Ak, un labāk sakop, pirms tavs tēvs to redz. Viņš droši vien būs ļoti vīlies, ka tu biji tik neuzmanīga.
Viņa aizgāja, dungodama kaut ko, atstājot mani ar manas mātes lauskām.
Es sēdēju uz grīdas, raudot, dusmas un sēras manī virpuļoja, līdz es vairs nespēju tās atšķirt.
Bet zem sāpēm veidojās kaut kas cits. Kaut kas auksts. Tīrs. Ass.
Jo Karena pieļāva vienu vienīgu kļūdu.
VIŅA DOMĀJA, KA ESMU STULBA.
Viņa domāja, ka esmu stulba.
– Tev nav ne jausmas, ko tu izdarīji – es nočukstēju tukšajai istabai.
Ko Karena nezināja:
Divus mēnešus agrāk es jau biju sākusi aizdomāties. Kā viņa riņķoja ap vitrīnu kā haizivs. Kā viņa vienmēr „slaucīja putekļus” pie tās. Kā viņa pastāvīgi uz to mājienoja. Es neesmu paranoiska – bet arī neesmu muļķe.
Tāpēc es izdarīju divas lietas.
Pirmkārt, es nopirku slēpto kameru. Tādu „augu kameru”, kas izskatās kā nevainīgs mazs sukulents, bet visu ieraksta HD kvalitātē. Es to novietoju uz grāmatu plaukta perfektā leņķī. Nevienam par to neteicu. Pat tētim ne. Pat savai labākajai draudzenei ne.
Otrkārt – un šī ir tā daļa, kas pat tagad liek man justies kā kriminālajam ģēnijam – es nomainīju keramikas izstrādājumus.
Vitrīnā esošie gabali bija visi viltojumi.
TRĪS NEDĒĻAS NOGALES ES APGĀJU KRĀMU TIRGUS UN MANTOJUMA IZPĀRDOŠANAS.
Trīs nedēļas nogales es apgāju krāmu tirgus un mantojuma izpārdošanas. Es nopirku lētus gabalus ar aptuveni līdzīgām krāsām un formām. Kopā varbūt iztērēju 50 dolārus. Mājās es tos „novecoju” ar kafijas biezumiem un putekļiem, pēc tam precīzi noliku atpakaļ tajā pašā vietā.
Īstā kolekcija bija manas guļamistabas skapī, aizslēgta, tajā pašā burbuļplēvē kā pirms pieciem gadiem.
Kad Karena visu sasita, viņa patiesībā iznīcināja kopijas.
Bet par to es toreiz neko neteicu.
Es telefonā atvēru kameras ierakstu. Tur tas bija. Ar laika zīmogu.
Karena iegāja vakarā septiņos. Paskatījās apkārt. Atvēra vitrīnu. Un sāka raut gabalus no plauktiem. Jūraszaļo „vāzi” viņa ar visu spēku meta pret grīdu. Pa vienam viņa sasita katru. Tad ar papēdi samīdīja lauskas.
Beigās viņa pagriezās pret kameru un skaidri pateica:
– Paskatīsimies, cik ļoti tu tagad mīli savu mazo mammīti, tu nožēlojamā meitenīte!
Es noskatījos trīs reizes.
TAD ES PIEZVANĪJU TĒTIM.
Tad es piezvanīju tētim.
Kad viņš nokāpa lejā, Karena bija kopā ar viņu. Viņi sastinga no redzētā.
– Kas notika? – tētis nobālēja.
Karena uzreiz iejaucās.
– Tas ir briesmīgi, Dave. Es dzirdēju troksni, vitrīna bija nestabila…
– Tā nav taisnība – es teicu un iedevu tētim telefonu.
Kad viņš noskatījās, viņa roka trīcēja.
– Vācies prom – viņš klusi teica.
– Ko?
? SAKRĀMĒ SAVAS LIETAS UN EJ PROM.
– Sakrāmē savas lietas un ej prom. Tagad.
Karena kliedza. Atvainojās. Tad paskatījās uz mani.
– Tu mani iestādīji!
– Es aizsargāju to, kas bija mans – es atbildēju. – Tu izvēlējies nežēlību.
Karena mēnesi līmēja kopā salauztās „keramikas”. Viņas nagi sabojājās. Pilates nodarbības izpalika. Arī spa.
Beigās es viņai parādīju īstās.
– Es tās nomainīju pirms diviem mēnešiem – es teicu. – Tu iznīcināji to, kam nekad nebija vērtības.
Viņa aizgāja.
Tētis izvēlējās mani.
TAGAD MANAS MĀTES ĪSTĀS KERAMIKAS IR JAUNĀ, AIZSLĒDZAMĀ VITRĪNĀ.
Tagad manas mātes īstās keramikas ir jaunā, aizslēdzamā vitrīnā. Dažreiz saules gaisma uz tām atspīd, un šķiet, ka viņa man smaida.
Un Karena ir tieši tur, kur viņai jābūt.
Pazudusi.
