Man bija trīsdesmit, kad iepazinos ar Riku, un līdz tam laikam es jau domāju, ka esmu kaut ko nokavējusi. Es nekad no bērnības nesapņoju par lielām, putainām pasakainām kāzām, bet vienmēr iztēlojos mājas, kur gaisu piepilda bērnu smiekli. Sīkas zeķītes žāvētājā, zīmējumi uz ledusskapja, pirkstu nospiedumi uz loga.
Tā vietā man bija vienistabas dzīvoklis, mirstošs telpaugs un darbs, kas mani aizņēma, bet nepiepildīja ar dzīvi. Manu vakaru klusums dažreiz bija tik smags, it kā tas būtu sods.
Riks to mainīja.
Viņš bija vidusskolas bioloģijas skolotājs. Mierīgs, pacietīgs, klusu vārdu vīrietis, kura skatienā bija vairāk miera, nekā es līdz tam biju redzējusi no pasaules. Mēs iepazināmies draugu grilēšanā, kur piecas minūtes pēc iepazīšanās es uzliju sarkanvīnu viņa kreklam.
Es biju nāvīgi pārbijusies.
Viņš tikai paskatījās uz traipu, tad pasmaidīja man.
– Tagad mēs oficiāli esam iepazinušies. Es esmu Riks.
– Šelbija – atbildēju.
NEBIJA ZIBEŅA SPĒRIENA MĪLESTĪBAS.
Nebija zibeņa spēriena mīlestības. Drīzāk klusa pārliecība. Sajūta, it kā kaut kas tevī ieklikšķētos savā vietā.
Pēc diviem gadiem mēs apprecējāmies. Mēs nokrāsojām viesu istabu gaiši pelēkā krāsā, nopirkām gultiņu, kas vēl nebija vajadzīga. Vakariņu laikā mēs runājām par bērnu vārdiem, it kā viņš jau būtu starp mums.
Bet laiks gāja. Gultiņa palika tukša.
Sākās ārstēšanas. Hormonu injekcijas, operācijas, endometrioze, rētaudi, izmeklējumi, tabulas manā telefonā. Katrs negatīvs tests bija maza sēra. Riks mani turēja, kad es sabruku, un čukstēja, ka kādreiz izdosies.
Pagāja septiņi gadi.
Tad mūsu ārsts saudzīgi pateica: varbūt ir laiks apstāties.
Tajā vakarā es pirmā to pateicu:
– Adoptēsim.
Riks paskatījās uz mani un pasmaidīja tā, it kā mēnešiem ilgi būtu gribējis to pašu.
Process bija garš. Jautājumi, pārbaudes, gaidīšana. Tad kādā lietainā ceturtdienā atskanēja telefons.
– Ir jaundzimuša meitenīte – teica aģentūra. – Vesela, un viņai steidzami vajag mājas.
Nākamajā dienā mēs atvedām Elliju mājās.
Viņa bija maziņa, rozā, un instinktīvi apvija savu rociņu ap manu pirkstu.
– Perfekta – čukstēja Riks ar asarainām acīm.
Tajā vakarā es sēdēju pie gultiņas un teicu:
– Tieši tādai vajadzētu būt dzīvei.
? VIŅA IR MŪSU BRĪNUMS – ATBILDĒJA.
– Viņa ir mūsu brīnums – atbildēja.
Bet pēc trim dienām kaut kas mainījās.
Riks kļuva arvien atturīgāks. Viņš zvanīja dārzā, pieklusinot balsi. Kad es runāju par Elliju – par viņas sīko žāvu, par viņas smaržu –, viņš gandrīz nereaģēja.
Kādu vakaru es gāju gar bērnistabu, kad izdzirdēju viņa balsi no viesistabas.
– Klausies… es nevaru pieļaut, ka Šelbija uzzina. Es baidos… varbūt mums vajadzēs atdot bērnu atpakaļ. Mēs varam teikt, ka tas nestrādā. Ka mēs nevaram pieķerties. Jebko.
Es sastingstu.
Es iegāju.
– ATDOT ATPAKAĻ? Rik, par ko tu runā?!
Viņš SASTINGA, TELEFONS VĒL PIE AUSIJ.
Viņš sastinga, telefons vēl pie ausa.
– Tu pārprati – viņš pateica pārāk ātri. – Es gribēju atdot atpakaļ bikses…
– Es precīzi dzirdēju, ko tu teici! Kurš tā runā par savu bērnu?
– Tas ir tikai stress – viņš atbildēja.
Divas dienas es jautāju. Viņš noslēdzās.
Trešajā dienā es aizgāju pie savas vīramātes, Džinas. Es visu izstāstīju. Viņa klausījās, tad tikai pateica:
– Es nevaru atklāt mana dēla noslēpumu. Bet es ar viņu parunāšu.
Pagāja nedēļa spriedzē.
TAD RIKS KĀDĀ VAKARĀ APSĒDĀS AR MANI VIRTUVĒ.
Tad Riks kādā vakarā apsēdās ar mani virtuvē.
– Man tev kaut kas jāpasaka – viņš sāka.
Viņš teica, ka pamanīja dzimumzīmi uz Ellijas pleca. Tajā pašā vietā, tādā pašā formā, kā viņam. Viņš jau iepriekš bija pasūtījis DNS testu – kaut kas viņu iekšēji grauza.
Kad viņš ieraudzīja zīmi, viņš paņēma paraugu.
Rezultāts atnāca pirms divām dienām.
– Ellija ir mana bioloģiskā meita.
Ap mani pazuda gaiss.
Viņš pastāstīja, ka pēc viena mūsu strīda viņš piedzēries pavadīja vienu nakti ar citu sievieti. Viņu sauca Alara. Viņš nezināja, ka viņa palika stāvoklī. Aģentūra apstiprināja: sieviete negribēja bērnu.
Ellija ir viņa asinis.
Un mana septiņu gadu ilgošanās bija mana vīra neuzticības pierādījums.
Tajā vakarā es šūpoju Elliju savās rokās. Es vēroju viņas krūtis, kā tās ceļas un krīt.
Nekas nebija viņas vaina.
– Tu esi mīlēta – es čukstēju.
Riks stāvēja aiz manis.
– Es negribēju tevi sāpināt.
– Es zinu. Bet tu to izdarīji.
PIEDOŠANAS DOMA MANĪ NEATRADA VIETU.
Piedošanas doma manī neatrada vietu. Māja vairs nešķita kā mājas.
Mēs izšķīrāmies.
Mēs vienojāmies par kopīgu aizbildnību. Ellija neizvēlēsies starp mums.
Kādu vakaru, pēc nedēļām, es sēdēju bērnistabā un skatījos, kā viņa guļ.
– Tev būs labi, vai ne? – es čukstēju.
Ellija varbūt nes Rika asinis.
Bet viņa nes manu sirdi.
