Ar sievu mēs ar sajūsmu gatavojāmies Toma kāzām. Tās nebija milzīgas, vairāku simtu viesu svinības, bet drīzāk ģimeniskas svinības ar apmēram septiņdesmit viesiem. Pārsvarā radinieki, daži tuvi draugi. Solījās būt sirsnīgs, labas noskaņas vakars.
– Paskaties uz dekorācijām! – Sāra pasmaidīja. – Viņi tiešām pacentušies.
Un tiešām. Toms un Linda ceremonijas laikā staroja no laimes. Tas bija aizkustinoši, daudzi pat noslaucīja asaras.
Vakariņas bija izziņotas bufetes formā. Galdi tika aicināti pa grupām, vispirms, protams, ģimene.
– Pilnīgi saprotami – teica Sāra.
Pirmo galdu šķīvji lūza no ēdiena. Es redzēju, ka daži gāja pēc otrās porcijas, pat trešās. Manī arvien vairāk pieauga slikta sajūta.
– Ceru, ka pietiks visiem – es nočukstēju.
Kad beidzot aicināja mūs, gandrīz nekas vairs nebija palicis. Daži salātu gabali, mazliet piedevas, gaļas praktiski nebija. Vīlušies mēs atgriezāmies pie sava galda.
? VAI TAS IR NOPIETNI? – DŽEINA SKATĪJĀS UZ SAVU TUKŠO ŠĶĪVI.
– Vai tas ir nopietni? – Džeina skatījās uz savu tukšo šķīvi.
Bobs tikai purināja galvu. – Es vēl esmu izsalcis.
Noskaņojums ātri mainījās. Sarunas kļuva klusākas, smaidi pazuda.
Toms pienāca pie mums.
– Vai viss kārtībā? – viņš satraukti jautāja.
– Godīgi? Ne pārāk – es teicu. – Ēdiens ir beidzies.
Es redzēju, ka viņš jūtas neērti. – Es domāju, ka pietiks…
Pēc tam, kad viņš aizgāja, Bobs pusbalsī pajokoja:
? MĒS VARĒTU PASŪTĪT PICU.
– Mēs varētu pasūtīt picu.
Mēs pasmējāmies. Arī vīns darīja savu. Tad joks pārvērtās idejā.
– Kāpēc ne? – es teicu. – Vismaz nepaliksim izsalkuši.
Mēs sametām naudu, un es pasūtīju četras lielas picas un vistas spārniņus. Pēc trīsdesmit minūtēm tie ieradās.
Kad es ienācu ar kastēm, daudzi skatieni pievērsās mums.
– Jūs tiešām pasūtījāt picu? – kāds neticīgi jautāja.
– Jā. Ja jums netika ēdiens, droši ņemiet – es teicu.
Pie mūsu galda atkal atgriezās labais noskaņojums. Mēs dalījāmies ar picu arī ar dažiem citiem izsalkušiem viesiem. Es jutu, ka mēs turamies kopā.
ES NEPAMANĪJU, KA LĪGAVAS ĢIMENE TO NEREDZ TĀPAT.
Es nepamanīju, ka līgavas ģimene to neredz tāpat.
Pēkšņi Lindas tēvs stāvēja mūsu priekšā ar stingru seju.
– No kurienes šī pica?
– Mēs pasūtījām. Ēdiens bija beidzies – es mierīgi atbildēju.
Vīrietis paskatījās uz kastēm. – Vai drīkstu vienu šķēli?
Godīgi sakot, tajā brīdī man jau bija gana.
– Kungs, jūsu ģimene ēda visvairāk no bufetes. Mums gandrīz nekas netika. Tagad mēs beidzot ēdam.
Viņa seja kļuva sarkana. – Jūs nedalīsieties?
? NĒ – ES NOTEIKTI ATBILDĒJU.
– Nē – es noteikti atbildēju.
Pēc dažām minūtēm Toms atgriezās, redzami sasprindzināts.
– Maik… piedod, bet jums tagad jāaiziet.
– Ko? Kāpēc?
– Linda un viņas tēvs uzskata, ka picas pasūtīšana bija necienīga. Tas rada spriedzi.
Sagrauts es paskatījos uz viņu. – Mēs bijām izsalkuši, Tom.
– Es zinu. Bet, lūdzu, tagad ejiet. Parunāsim vēlāk.
Mēs savācām savas lietas un aizgājām. Taksī mēs sēdējām klusumā. Vakara beigas bija rūgtas.
PĒC DAŽĀM DIENĀM TOMS PIEZVANĪJA.
Pēc dažām dienām Toms piezvanīja.
– Mums jāparunā. Es gribu atvainoties.
Viņš pastāstīja, ka Linda sastrīdējās ar savu ģimeni. Izrādījās, ka tiešām nebija pasūtīts pietiekami daudz ēdiena. Viņas tēvs kaunas.
– Viņš augustā rīko „pēc-kāzu ballīti” – teica Toms. – Visi var nākt. Daudz ēdiena, dzērienu, mūzika. Neviens nepaliks izsalcis.
Es pasmaidīju.
Visa šī situācija bija absurda. Vienas trūkstošas vakariņas gandrīz sabojāja draudzību.
Bet dažreiz visneērtākie brīži noved pie vislabākā turpinājuma.
