Nekad nedomāju, ka mana dzīve aizies šādā virzienā.
Es esmu Dženifera, 43 gadus veca. Pēdējie pieci gadi bija īsta izdzīvošanas skola pēc tam, kad mana šķiršanās visu noslaucīja. Mans bijušais vīrs, Dereks, ne tikai pameta mūs — viņš burtiski atņēma mums visu. Mans dēls Džošs un es tik tikko noturējāmies virs ūdens.
Džošam tagad ir 16. Viņš vienmēr ir bijis visa mana pasaule. Un, lai gan viņa tēvs sāka jaunu dzīvi ar daudz jaunāku sievieti, Džošs dziļi sirdī ilgi ticēja, ka viņa tēvs kādu dienu atgriezīsies. Tas trūkums viņa acīs katru dienu salauza man sirdi.
Mēs dzīvojam nelielā divistabu dzīvoklī, vienu kvartālu no Mercy General slimnīcas. Īre ir lēta, un Džošs var iet uz skolu kājām.
Arī tā otrdiena sākās pilnīgi parasti. Es viesistabā locīju drēbes, kad atvērās ārdurvis. Džoša soļi bija neparasti smagi.
– Mamm? – viņš ierunājās dīvainā, saspringtā balsī. – Nāc šurp. Tūlīt pat.
Es nometu dvieli un ieskrēju viņa istabā.
Pasaule vienā mirklī apstājās.
DŽOŠS STĀVĒJA ISTABAS VIDŪ.
Džošs stāvēja istabas vidū. Viņa rokās bija divi mazi kamoliņi. Divi jaundzimušie. Ietīti slimnīcas segās, ar saburzītām mazām sejiņām, pusvirus acīm.
– Džoš… – man izspruka aizsmakuši. – Kas… kas tas ir? No kurienes…?
Viņš pacēla acis uz mani. Viņa skatienā bija gan bailes, gan apņēmība.
– Piedod, mamm, – viņš klusi teica. – Es nevarēju viņus tur atstāt.
Mani ceļi saļima.
– Tur atstāt? Džoš, no kurienes ir šie bērni?!
– Dvīņi. Mazs zēns un maza meitene.
Manas rokas trīcēja.
– TŪLĪT PAT PASTĀSTI, KAS NOTIEK!
– Tūlīt pat pastāsti, kas notiek!
Viņš dziļi ievilka elpu.
– Šodien pēcpusdienā es biju slimnīcā. Markuss nokrita ar velosipēdu, es viņu pavadīju uz apskati. Mēs gaidījām neatliekamajā, un tad es viņu ieraudzīju.
– Ko?
– Tēti.
Man izskrēja gaiss no plaušām.
– Mamm… šie ir tēta bērni.
Es nespēju aptvert viņa vārdus.
– VIŅŠ IZSKRĒJA NO DZEMDĪBU NODAĻAS – TURPINĀJA DŽOŠS.
– Viņš izskrēja no dzemdību nodaļas, – turpināja Džošs. – Dusmīgs. Es pie viņa negāju, bet iztaujāju. Zini, tante Čena… kura strādā dzemdībās.
Es pamāju.
– Viņa teica, ka Silvija, tēta draudzene, naktī dzemdēja. Dvīņus. Un tētis pateica, ka nevēlas ar viņiem neko kopīgu, un aizgāja.
Man bija sajūta, it kā man iesistu pa vēderu.
– Tas… tas nevar būt patiesi.
– Bet ir. Es iegāju pie Silvijas. Viņa bija viena, slima, viņa knapi varēja elpot no raudāšanas. Dzemdībās bija kaut kādas komplikācijas. Viņa knapi varēja pacelt bērnus.
– Džoš, tas nav mūsu darbs…
– Viņi ir mani brāļi un māsa! – viņš uzsprāga. – Viņiem nav neviena! Es Silvijai apsolīju, ka atvedīšu viņus. Tikai uz brīdi. Es nevarēju viņus tur atstāt.
ES APSĒDOS UZ GULTAS MALAS.
Es apsēdos uz gultas malas.
– Kā viņi to vispār atļāva? Tev taču ir tikai 16!
– Silvija parakstīja pagaidu papīru. Viņi zina, kas es esmu. Tante Čena apliecināja. Viņi zināja, ka tas nav pēc noteikumiem… bet Silvija raudāja, un nebija cita risinājuma.
Es paskatījos uz bērniem. Viņi bija tik trausli.
– Tu to nevari. Tā nav tava atbildība, – es sačukstēju, cīnoties ar asarām.
– Tad kura? – viņš atcirta. – Tētis jau ir pierādījis. Kas ar viņiem būs, ja Silvija nomirs?
– Mēs vedīsim viņus atpakaļ uz slimnīcu tūlīt pat.
– Mamm, lūdzu…
– NĒ, – es noteicu stingri.
– Nē, – es noteicu stingri. – Velc kurpes. Braucam.
Brauciens bija smacējošs. Džošs sēdēja aizmugurē, groziņos abi bērni, it kā viņš to vienmēr būtu darījis.
Pie slimnīcas mūs gaidīja tante Čena.
– Dženifera, man ļoti žēl…
– Kur ir Silvija?
– 314. palātā. Bet tev jāzina… viņai ir slikti. Infekcija izplatās ātri.
Man sažņaudzās vēders.
Palātā Silvija bija daudz sliktākā stāvoklī, nekā es domāju. Bāla, pie viņas karājās sistēmas. Viņai varēja būt tikai kādi 25.
– PIEDODI, – viņa žņaudza.
– Piedodi, – viņa žņaudza. – Es esmu viena. Dereks aizgāja. Viņš netika galā ar dvīņiem un slimību…
– Es zinu, – es klusi teicu.
– Es nezinu, vai izdzīvošu. Kas ar viņiem būs?
Džošs atbildēja manā vietā:
– Mēs par viņiem parūpēsimies.
– Džoš… – es sāku.
– Mamm, paskaties uz viņiem! Paskaties uz viņu! Ja mēs nepalīdzēsim, viņi nonāks sistēmā. Viņus izšķirs. Vai tu to gribi?
Es nespēju atbildēt.
SILVIJA AR TRĪCOŠU ROKU SNIEDZĀS PIE MANIS.
Silvija ar trīcošu roku sniedzās pie manis.
– Lūdzu… viņi ir ģimene.
Man vajadzēja piezvanīt.
Autostāvvietā es piezvanīju Derekam.
– Kas ir? – viņš norūca.
– Džošs bija slimnīcā. Viņš redzēja, ka tu aizgāji. Kas ar tevi nav kārtībā?!
– Es to nepasūtīju. Viņa teica, ka lieto zāles. Tā ir katastrofa.
– Tie ir tavi bērni!
– KĻŪDA, – viņš auksti teica.
– Kļūda, – viņš auksti teica. – Es parakstīšu jebko. Bet nepaļaujies uz mani.
Es noliku.
Pēc stundas Dereks atbrauca ar advokātu. Viņš visu parakstīja. Pat nepaskatījās uz viņiem.
– Tas nav mans slogs, – viņš teica un aizgāja.
Džošs skatījās viņam pakaļ.
– Es nekad nebūšu tāds kā viņš.
Tajā vakarā mēs aizvedām dvīņus mājās.
Nākamās nedēļas bija elle. Džošs sāka viņus saukt par Lilu un Meisonu. Nakts barošanas, raudāšana, izsīkums. Viņš visu uzņēmās uz sevi.
TRĪS NEDĒĻAS VĒLĀK LILAI PACĒLĀS DRUDZIS.
Trīs nedēļas vēlāk Lilai pacēlās drudzis. Mēs skrējām uz dežūrārstu. Sirds attīstības anomālija. Steidzama operācija.
Mani uzkrājumi — Džoša koledžai — gandrīz pilnībā izkusa.
– Mēs tiksim galā, – es teicu.
Operācija izdevās.
Bet Silvija neizdzīvoja. Pirms nāves viņa mūs norādīja par aizbildņiem.
„Džošs parādīja, ko nozīmē ģimene,” viņa rakstīja.
Pagāja gads.
Tagad mēs esam četri. Džošam ir 17. Lila un Meisons tipina, smejas, dzīvo. Dzīvoklis ir haoss.
DŽOŠS IR KĻUVIS CITĀDS. PIEAUGUŠĀKS.
Džošs ir kļuvis citāds. Pieaugušāks.
Viņš no daudz kā atteicās.
– Es neesmu upuris, – viņš vienmēr saka. – Viņi ir mana ģimene.
Pirms gada mans dēls ienāca pa durvīm ar diviem bērniem rokās un pateica vienu teikumu, kas visu izmainīja.
Viņš viņus neatstāja.
Viņš viņus izglāba.
Un arī mūs.
