Es nekad nedomāju, ka pēc Sāras zaudēšanas vēlreiz spēšu mīlēt. Sēras mēnešiem ilgi gulēja uz manām krūtīm tā, it kā elpošana būtu izvēles jautājums.
Tad manā dzīvē parādījās Amēlija. Ar mierīgu smaidu, bezgalīgu pacietību. Pasaule kļuva vieglāka ne tikai man, bet arī Sofijai.
Mana piecgadīgā meita uzreiz viņu iemīļoja – kas pats par sevi bija brīnums pēc pēdējiem diviem smagajiem gadiem.
Viņu pirmā tikšanās notika parkā. Sofija negribēja nokāpt no šūpolēm.
– Vēl piecas minūtes, tēti! – viņa lūdzās, šūpojoties arvien augstāk.
Tad pienāca Amēlija, viņas vasaras kleita mirdzēja pēcpusdienas gaismā.
– Zini – viņa teica –, es domāju, ka tu varētu aizsniegt mākoņus, ja šūpotos vēl mazliet augstāk.
Sofijas acis iemirdzējās.
– Tiešām?
– Kad es biju maza, es tam ticēju – Amēlija pasmaidīja. – Vai varu tevi pastumt?
No tā brīža Sofija viņu dievināja.
Kad Amēlija ierosināja pēc kāzām pārcelties uz māju, ko viņa bija mantojusi, tas šķita ideāls risinājums. Augsti griesti, veca koka detaļas, klusa elegance.
Sofija ar izvalbītām acīm skatījās uz savu jauno istabu.
– Tā ir kā princeses istaba! – viņa smējās. – Vai sienas var būt violetas?
– Mums jāpajautā Amēlijai – es teicu.
– Mūsu māja – Amēlija maigi laboja. – Un violets ir lieliska ideja. Izvēlēsimies toni kopā.
Neilgi pēc tam man nācās doties komandējumā – pirmajā ilgākajā prombūtnē kopš kāzām. Es biju nemierīgs.
– Viss būs kārtībā – Amēlija mani mierināja, braucot uz lidostu. – Mēs ar Sofiju rīkosim meiteņu nedēļu.
– Krāsosim nagus! – Sofija sajūsmināti piebilda.
Izskatījās, ka viss ir kārtībā.
Kad atgriezos, Sofija gandrīz mani nogāza ar savu apskāvienu. Viņa pieķērās man tāpat kā pēc Sāras nāves.
– Tēti… jaunā mamma ir citāda, kad tu neesi mājās – viņa trīcoši nočukstēja.
Man apstājās sirds.
– Ko tu ar to domā, mīļā?
– Viņa aizslēdzas bēniņos – Sofija teica. – Es dzirdu dīvainas skaņas. Es baidos. Viņa mani nelaiž iekšā… un… un ir ļauna.
– Kā ziņā ļauna? – es piesardzīgi jautāju.
– Man vienai jāuzkopj sava istaba. Un viņa nedod saldējumu pat tad, ja esmu bijusi laba – viņa nolaida galvu. – Es domāju, ka viņa mani mīl…
Es viņu apskāvu, kamēr manas domas traucās.
Amēlija jau iepriekš bija pavadījusi daudz laika bēniņos. Viņa teica, ka kārto mantas. Es par to vairāk nedomāju.
Tagad gan es biju noraizējies.
Kad Amēlija nonāca lejā, es neko neteicu. Es aizvedu Sofiju augšā, mēs dzērām tēju ar viņas lellēm. Bet tajā vakarā Sofija stāvēja pie bēniņu durvīm.
– Kas tur ir, tēti?
– Vecas lietas – es atbildēju, lai gan pats nebiju pārliecināts.
Nakts neatnesa miegu. Es vēroju griestu ēnas un domāju: vai esmu pieļāvis kļūdu? Vai esmu ievedis savas meitas dzīvē cilvēku, kurš viņu sāpina?
Ap pusnakti Amēlija piecēlās. Es gaidīju, tad sekoju.
Es redzēju, kā viņa atver bēniņu durvis. Viņa tās neaizslēdza.
Es uzskrēju augšā. Atvēru durvis.
Un sastingu.
Bēniņi bija pārvērtušies par pasaku pasauli. Pasteļkrāsas sienas, peldošos plauktos Sofijas mīļākās grāmatas. Loga niša pilna ar spilveniem. Molberts, pasaku gaismiņas, mazs tējas galdiņš ar plīša lācīti.
Amēlija pagriezās, pārsteigta.
– Es gribēju to kā pārsteigumu… Sofijai.
– Tas ir brīnišķīgi – es teicu –, bet kāpēc tu biji pret viņu tik stingra?
Amēlija sabruka.
– Es domāju, ka palīdzu viņai kļūt patstāvīgākai. Es tik ļoti baidījos, ka būšu slikta mamma… un pa vidu aizmirsu tieši to, kas viņai patiesībā vajadzīgs.
Viņa pastāstīja par savu māti. Par perfekcionismu. Par disciplīnu.
– Es aizmirsu, ka bērniem vajag nekārtību, saldējumu un pasakas.
Nākamajā dienā mēs uzvedām Sofiju augšā. Sākumā viņa baidījās. Tad ieraudzīja istabu.
– Tā… ir mana?
– Jā – Amēlija pasmaidīja. – Un es apsolu, ka mēs uzkopsim kopā. Un būs arī saldējums.
Sofija viņu apskāva.
– Paldies, jaunā mamma.
Tajā vakarā Sofija man iečukstēja ausī:
– Es vairs no viņas nebaidos. Viņa ir laba.
Un tad es zināju: mums viss būs kārtībā.
