Es domāju, ka zinu visu par savu vīru. Es domāju, ka mūsu dzīve stāv uz stingriem pamatiem. Tad es dzirdēju sarunu starp viņa māti un māsu — un viens vienīgs teikums sadragāja visu, kam es ticēju.
Ar Pīteru mēs bijām precējušies trīs gadus. Mēs iepazināmies vienā mežonīgā, bezrūpīgā vasarā, un viss uzreiz sāka darboties. Viņš bija gudrs, smieklīgs, uzmanīgs — tieši tāds vīrietis, kādu es vienmēr biju vēlējusies. Kad dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka esmu stāvoklī ar mūsu pirmo bērnu, tas šķita liktenīgi.
Tagad mēs gaidījām jau otro mazuli, un no malas varēja šķist, ka mums ir perfekta dzīve. Bet zem virsmas vilkās plaisas.
Es esmu amerikāniete, Pīters ir vācietis. Sākumā atšķirības šķita aizraujošas. Kad Pītera darba dēļ mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Vāciju, es domāju, ka sākas jauna nodaļa. Es kļūdījos.
Vācija bija skaista, Pīters bija laimīgs atkal būt mājās. Bet man arvien vairāk pietrūka ģimenes, draugu. Viņa vecāki — Ingrīda un Klauss — bija pieklājīgi, bet atturīgi. Viņi nerunāja daudz angliski, un viņiem nebija ne jausmas, ka es saprotu daudz vairāk vācu valodas, nekā viņi domā.
Sākumā tas mani netraucēja. Es domāju, ka tā būs laba iespēja mācīties. Tad sākās piezīmes.
Ingrīda un Pītera māsa Klāra bieži nāca ciemos. Viņas sēdēja viesistabā, runāja vāciski, kamēr es gatavoju vai nodarbojos ar mūsu bērnu. Un reizēm sarunas virziens mainījās.
– Šī kleita viņai izskatās briesmīgi – Ingrīda reiz teica bez jebkādas atturības.
– No šīs grūtniecības viņa ir tik ļoti pieņēmusies svarā – Klāra piebilda izsmējīgi.
NOLAIDU ACIS, PAGLAUDĪJU SAVU APAĻO VĒDERU.
Nolaidu acis, paglaudīju savu apaļo vēderu. Es zināju, ka esmu stāvoklī. Es zināju, ka mans ķermenis mainās. Tomēr tas sāpēja. Un viņas bija pārliecinātas, ka es nesaprotu ne vārda.
Es neko neteicu. Es negribēju skandālu. Un kaut kur dziļi man bija ziņkārība: cik tālu viņas ies.
Bet kādā pēcpusdienā es dzirdēju kaut ko, kas ievainoja vairāk par visu.
– Viņa izskatās nogurusi – Ingrīda piezīmēja. – Interesanti, kā viņa tiks galā ar diviem bērniem.
Klāra pieliecās tuvāk.
– Par pirmo bērnu man joprojām ir šaubas. Viņš nemaz nelīdzinās Pīteram.
Es sastingu. Mans vēders sarāvās krampī. Viņas runāja par mūsu dēlu.
– Sarkanie mati… pie mums tādu nav – Ingrīda nopūtās.
– Varbūt viņa nav visu izstāstījusi Pīteram – Klāra ieķiķinājās.
Viņas smējās. Un es stāvēju tur nekustīgi, ar trīcošu roku. Es gribēju kliegt. Pateikt viņām, ka viņas kļūdās. Bet es to nedarīju.
MŪSU OTRĀ BĒRNA DZIMŠANAS PĒC DZIMŠANAS APMEKLĒJUMS BIJA VISGRŪTĀKAIS.
Mūsu otrā bērna dzimšanas pēc dzimšanas apmeklējums bija visgrūtākais. Es biju izsmelta ar diviem maziem bērniem. Ingrīda un Klāra smaidīja, apsveica — bet kaut kas bija mainījies. Viņas čukstēja. Gaisā vibrēja spriedze.
Kad es otrā istabā baroju mazuli, es viņas dzirdēju.
– Vai viņa joprojām nezina? – Ingrīda čukstēja.
– Protams, ka nezina – atbildēja Klāra. – Pīters viņai nekad nav izstāstījis patiesību par pirmo bērnu.
Man aizrāvās elpa.
Patiesību? Kādu patiesību?
Ar trīcošām kājām es pasaucu Pīteru uz virtuvi.
– Pīter… ko tu man neesi izstāstījis par mūsu pirmo bērnu?
Viņš nobālēja. Apsēdās, paslēpa seju plaukstās.
– Ir kaut kas, ko tu nezini – viņš beidzot teica. – Kad piedzima mūsu pirmais mazulis… mana ģimene pieprasīja paternitātes testu.
Pasaule sašķobījās.
– Paternitātes testu? Kāpēc?
? VIŅI DOMĀJA, KA LAIKS BIJA PĀRĀK TUVS TAVĀM IEPRIEKŠĒJĀM ATTIECĪBĀM.
– Viņi domāja, ka laiks bija pārāk tuvs tavām iepriekšējām attiecībām. Viņiem bija aizdomas arī sarkano matu dēļ.
– Un tu to izdarīji… aiz manas muguras?
– Ne tāpēc, ka es tev neuzticējos – viņš lūdzās. – Bet viņi nepārstāja.
– Un ko tests parādīja? – es trīcoši jautāju.
– To… ka es neesmu viņa tēvs.
Es nespēju ievilkt elpu.
– Es nekad tevi nekrāpu! Tas nav iespējams!
Pīters pienāca tuvāk.
– Es zinu, ka viņš ir mans. Bet tests… bija negatīvs. Mana ģimene neticēja, kad es teicu, ka tas ir pozitīvs.
– Un tu viņiem ticēji? Gadiem ilgi? Man neko nesakot?
? ES BAIDĪJOS – VIŅŠ ČUKSTĒJA. – BET ES TEVI MĪLĒJU.
– Es baidījos – viņš čukstēja. – Bet es tevi mīlēju. Un zēnu. Tas nebija svarīgi.
Asaras tecēja pa maniem vaigiem.
– Mums tas bija jārisina kopā. Tā vietā es dzīvoju melos.
Es izgāju aukstajā naktī. Skatījos uz zvaigznēm, mēģināju salikt gabalus kopā. Pīters nebija ļauns. Viņš bija gļēvs. Un ar to viņš visu pakļāva riskam.
Es atgriezos.
– Mēs to atrisināsim – es klusi teicu. – Kopā.
Bet es zināju: nekas vairs nebūs tāpat kā iepriekš.
