Donalds Hārpers nekad nebūtu domājis, ka kādreiz prātos, vai viņš ir nasta savam paša dēlam. Tomēr viņš sēdēja sava dēla verandā ar tējas tasi rokās, kamēr kaimiņienes vārdi atkal un atkal atbalsojās viņa galvā.
– Tici man, Donald – Mērija jau neskaitāmo reizi teica –, tavs dēls agrāk vai vēlāk vairs neizturēs. Labāk, ja tu pats atrodi pansionātu, pirms viņš tevi par to lūdz. Tā vismaz jūsu attiecības nesabojāsies.
Mērija par to runāja jau vairākas nedēļas.
Donalda māja bija nodegusi divus mēnešus iepriekš, kamēr viņš bija veikalā. Kad viņš atgriezās mājās, viņš atrada tikai pelnus un drupas — un turpat uz ielas piedzīvoja sirdslēkmi. Atveseļojoties no slimnīcas, viņa dēls Pīters un vedekla uzstāja, lai viņš pārvācas pie viņiem. Viņi bija jauns pāris, trīsdesmit gados, ar trim maziem bērniem. Un tagad viņiem bija jārūpējas arī par vecu vīru.
Donalds sākumā bija pateicīgs. Bērni dievināja viņa stāstus, un Pīters ar sievu vienmēr teica, ka priecājas, ka viņš ir kopā ar viņiem. Bet Mērija to redzēja citādi.
– Vai tev neliekas, ka viņi ir pārāk pieklājīgi, lai pateiktu patiesību? – Donalds pārdomāja, lēni malkojot tēju.
Mērija dedzīgi māja ar galvu.
– Protams, ka tā! Ar mani notika tas pats. Es trīs nedēļas biju pie savas meitas, un viņa mani vainoja par visu. Ka es no rīta esmu skaļa, ka aug elektrības rēķins… Kopš tā laika mēs gandrīz nerunājam.
DONALDS AIZDOMĀJĀS.
Donalds aizdomājās. Varbūt viņai ir taisnība. Pīters ir pārāk labsirdīgs, lai sūdzētos.
Turklāt viņš pamanīja, ka dēls un vedekla arvien vēlāk atgriežas mājās. Donalds ar prieku pieskatīja mazbērnus, bet arvien biežāk jutās kā traucēklis.
Kādā vakarā viņš pieaicināja Pīteru malā.
– Dēls… es par to domāju, varbūt būtu labāk, ja es pārceltos uz pansionātu.
Pīters bija pārsteigts.
– Tēti, tagad par to nav jārunā. Vēlāk.
Pagāja mēneši. Donalds kļuva arvien nemierīgāks. Pīters ar sievu izskatījās noguruši, lai gan vienmēr smaidīja. Donalds tad jau nopietni izpētīja pansionātus. Tuvumā bija laba reputācija iestāde Česapīkā, tikai dažas minūtes no dēla mājas. Viņš izdrukāja informāciju un parādīja to Pīteram.
– Labi, tēti – dēls beidzot teica. – Rīt aizbrauksim apskatīties.
Donalds atviegloti uzelpoja. Mērija atkal un atkal brīdināja, ka viņš palicis pārāk ilgi.
NĀKAMAJĀ RĪTĀ VIŅŠ IEKĀPA PĪTERA MAŠĪNĀ.
Nākamajā rītā viņš iekāpa Pītera mašīnā. Braucot, Donalds pamanīja, ka dēls veic dīvainus pagriezienus.
– Vai mēs noteikti braucam pareizajā virzienā? – viņš jautāja. – Izskatās, ka mēs atgriežamies atpakaļ.
– Nomierinies, tēti – atbildēja Pīters. – Vispirms mums kaut kur jāiebrauc.
Donalds pamāja un tikmēr skaļi lasīja pansionāta brošūru. Viņš tajā tik ļoti iegrima, ka pat nepamanīja, kad mašīna apstājās.
– Vai vari man atnest čipsus? – viņš automātiski teica.
– Mēs neesam pie veikala, tēti. Paskaties augšā – Pīters pasmaidīja.
Donalds paskatījās pa logu… un viņam aizrāvās elpa.
Viņi stāvēja viņa vecajā ielā. Tieši viņa mājas priekšā.
VAI DRĪZĀK… TUR, KUR KĀDREIZ BIJA VIŅA MĀJA.
Vai drīzāk… tur, kur kādreiz bija viņa māja.
Drupu vietā tagad stāvēja skaisti atjaunota māja. Jaunas sienas, jauns jumts, jauni logi. Bet tomēr… viņa māja.
– Tu… taču nejoko – Donalds nočukstēja.
Pīters pasmaidīja.
– Nē. Sandra palīdzēja visu noorganizēt. Izdevumus, meistaru darbus… visu.
Donalda acis piepildījās ar asarām.
– Tas ir pārāk daudz naudas, dēls. Es to atdošu.
– Par to nevar būt ne runas – Pīters papurināja galvu. – Tu tiešām domāji, ka es ļautu savam tēvam pārcelties uz pansionātu? Tu un mamma šajā mājā mani uzaudzinājāt. Tas ir vairāk, nekā tu jebkad varētu būt pelnījis par to, ko manā labā esi darījis.
Donalds sāka raudāt. Dēls viņu apskāva.
Kad viņi izstaigāja māju, Donalds beidzot saprata, kāpēc Pīters ar sievu vienmēr atgriezās tik vēlu. Un arī to, ka viņam nevajadzēja klausīties Mērijā.
Dažreiz bailes ir slikts padomdevējs. Un dažreiz mīlestība strādā klusumā — līdz brīdim, kad tā mūs pārsteidz.
