Es pagaidīju, līdz palātas durvis aizvērās.
Tad paskatījos uz kriminālizmeklētāju.
— Izstāstiet man visu.
Viņa dziļi ievilka elpu.
— Mēs neticam, ka ugunsgrēks bija nejaušība.
Mana sirds dauzījās krūtīs.
Taču sejā neparādījās ne mazākā emocija.
Viņa pabīdīja man pretī fotogrāfijas.
Pirmajā bija redzama tīši sabojāta gāzes caurule.
Otrajā – pagrabā pamesta tukša benzīna kanna.
Trešais attēls lika man sastingt.
Mana tēva automašīna.
Tā bija izbraukusi no piebraucamā ceļa vienpadsmit minūtes pirms tika saņemts pirmais ārkārtas izsaukums.
— Viņš apgalvoja, ka centās jūs izglābt, — viņa teica.
— Taču tajā brīdī viņa tur nemaz nebija.
Es aizvēru acis.
Pēkšņi atmiņā atgriezās vakars pirms ugunsgrēka.
Mamma bija aizslēgusi sava kabineta durvis.
Viņas acīs bija redzamas bailes.
No rakstāmgalda atvilktnes viņa izņēma mazu USB zibatmiņu.
— Ja ar mani kaut kas notiks…
Viņa iespieda to man plaukstā.
— …seko naudai.
Es atkal atvēru acis.
— Vai jūs to atradāt?
Kriminālizmeklētāja pamāja.
— Tā bija noslēpta aiz vaļīga ķieģeļa dārzā.
Viņa pasniedza man USB zibatmiņu.
— Neviens to vēl nav atvēris.
Es pievienoju to policijas portatīvajam datoram.
Ekrānu piepildīja mapes.
Bankas kontu izraksti.
Slepeni naudas pārskaitījumi.
Viltoti paraksti.
Ārzonu uzņēmumu dokumenti.
Tad es atradu videoierakstu.
Mammas balss.
— Ja tu to skaties, tas nozīmē, ka man neizdevās viņu apturēt.
Uz dažām sekundēm ekrāns kļuva melns.
Pēc tam parādījās mans tēvs.
Viņš sēdēja kabinetā.
— Apdrošināšanas nauda atrisinās visu.
Es sajutu, kā telpā kļūst ledaini auksti.
Viņš bija izplānojis visu.
Ne tikai ugunsgrēku.
Arī mammas nāvi.
Kriminālizmeklētāja paskatījās uz mani.
— Mums vajadzīga viņa atzīšanās.
Es dažas sekundes klusēju.
Tad pasmaidīju.
— Ļausim viņam domāt, ka es neko neatceros.
Nākamajā dienā tēvs atgriezās.
Viņa rokās bija ziedi.
Un acīs – asaras.
— Mīļā… kā tu jūties?
Es izlikos apmulsusi.
— Kas notika?
Viņa sejā parādījās atvieglojums.
— Tu neko neatceries.
Es lēnām pakratīju galvu.
Viņš satvēra manu roku.
— Pats svarīgākais ir tas, ka tagad mēs viens otram vēl esam.
Es pamāju.
— Tev ir taisnība.
Tumšajā televizora ekrānā es pamanīju kriminālizmeklētājas atspulgu.
Viņa atradās blakus telpā.
Viss tika ierakstīts.
Turpmākajās dienās tēvs kļuva arvien pārdrošāks.
Viņš sāka labot sīkumus.
Mainīt savu stāstu.
Aizmirst to, ko iepriekš bija teicis.
Tieši tā, kā biju cerējusi.
Ceturtajā dienā viņš pieļāva liktenīgu kļūdu.
— Tava mamma pat nepaspēja aiziet līdz virtuvei.
Vārdi izspruka no viņa mutes, pirms viņš paspēja padomāt.
Es mierīgi paskatījos uz viņu.
— Bet… policija taču nekad nav teikusi, kur viņa tika atrasta.
No viņa sejas pazuda visas krāsas.
Iestājās neizturams klusums.
Jau nākamajā sekundē durvis atvērās.
Kriminālizmeklētāja ienāca kopā ar diviem kolēģiem.
— Pietiek.
Tēvs strauji piecēlās.
— Jūs visu pārpratāt…
— Nē.
Viņa pacēla ierakstu.
— Tu pateici ko tādu, ko varēja zināt tikai vainīgais.
Rokudzelži ar klikšķi aizvērās ap viņa plaukstu locītavām.
Viņš paskatījās uz mani.
— Tu mani piemānīji.
Es noturēju viņa skatienu, pat nepamirkšķinot.
— Nē.
— Es vienkārši devu tev iespēju pašam sevi nodot.
Kad policijas automašīna aizbrauca, es joprojām stāvēju pie slimnīcas ar mammas USB zibatmiņu rokā.
Uguns bija atņēmusi man mājas.
Tā bija atņēmusi arī manu mammu.
Taču tā bija iznīcinājusi arī pēdējos melus.
Jo reizēm patiesība nesākas brīdī, kad liesmas izdziest.
Tā sākas tikai tad, kad dūmi beidzot izklīst.
