Savulaik ar pilsētas dzīves ērtībām pieradušais Ēriks Stendzenieks tagad par savu ikdienu varētu stāstīt pavisam citus stāstus. Pazīstamais reklāmas speciālists un pašreizējais Rīgas domes deputāts vairs nav tas cilvēks, kurš visu nepieciešamo labprātāk pasūtītu uz mājām. Dzīve Kolkā viņu pamatīgi mainījusi, un par jaunajām prasmēm viņš runā ar neslēptu lepnumu. Pārmaiņas sākušās pēc pārcelšanās uz Kolku, netālu no Slīteres dabas rezervāta. Tur Stendzenieks pamazām iepazinis lauku dzīves praktisko pusi un atklājis, ka daudzus darbus iespējams paveikt paša rokām. Turklāt viņš neaprobežojas tikai ar ikdienas saimniecības pienākumiem. Arī mežs kļuvis par vietu, kur sagādāt ko īpašu.
To apliecina kāds neparasts gadījums no politiskās dzīves. Uz Aināra Šlesera organizēto ballīti par godu vēlēšanu rezultātiem Ēriks ieradies nevis ar ierastām svētku dāvanām, bet gan ar burciņām, kurās saliktas Kolkas mežos salasītās baravikas. Šāds cienasts labi raksturo viņa jauno aizraušanos ar dzīvi tuvāk dabai.
Par savām spējām Stendzenieks tagad labprāt arī pajoko. Viņš uzskata, ka pēc visu šo iemaņu apgūšanas kļuvis par īstu sieviešu sapni. Ēriks lepojas pat ar prasmi noķert bebru lamatās, taču ar to viņa praktisko darbu saraksts nebūt nebeidzas.
Viens no pēdējiem sasniegumiem bijis saistīts ar mājas apkures uzlabošanu. Stendzenieks saviem spēkiem uzstādījis un pieslēdzis centrbēdzes ventilatoru kamīnam. Viss izdevies bez nepatīkamiem starpgadījumiem, un viņš īpaši priecājas, ka darba laikā nav saņēmis elektriskās strāvas triecienu. Tagad mājoklī ir silti, bet gandarījums par paveikto esot vēl lielāks.
Interesanti, ka šāda aizraušanās Ērikam nav bijusi raksturīga visu mūžu. Viņš atzīst, ka līdz 50 gadu vecumam dzīvojis kā īstens pilsētnieks. Laikā, kad viņa mājas atradās Mežaparkā, ikdiena bijusi tik ērta, ka pat maltītes bieži vien piegādātas no restorāniem. Toreiz doma par malkas skaldīšanu vai dažādu ierīču uzstādīšanu paša spēkiem diez vai būtu šķitusi tik vilinoša.
Taču pēc piecdesmitās dzimšanas dienas viss mainījies. Pirmais solis jaunajā dzīvesveidā bijis pavisam vienkāršs – iemācīties sašķelt skalus uguns iekuršanai. Ar laiku prasmes kļuvušas arvien plašākas, un šodien Stendzenieks ir pārliecināts, ka spētu iztikt arī bez daudzām modernās pasaules ērtībām.
Tagad viņš pat pieļauj, ka varētu ilgstoši dzīvot bez elektrības un interneta, ja vien būtu pieejams ūdens akā un jūrā, malka mežā un krams uguns iegūšanai. No cilvēka, kurš reiz paļāvās uz pilsētas komfortu, Ēriks kļuvis par saimnieku, kuram patīk pašam tikt galā ar praktiskām problēmām. Un, spriežot pēc viņa stāstītā, šīs pārmaiņas viņam sagādā patiesu prieku.
