Andris Ērglis savu dzīvi bez mūzikas pagaidām nemaz nevēlas iztēloties. Dziedātājs, kura balsi Latvijas klausītāji pazīst jau daudzus gadus, neslēpj, ka labprāt uzstātos vēl vairākas desmitgades. Tomēr ir viena robeža, kuru viņš nevēlas pārkāpt, pat ja tas nozīmētu atteikties no iemīļotās nodarbošanās.
Par savu nākotni mūzikā Andris aizdomājies, piedaloties muzikālo pārvērtību šovā “Izklausies redzēts”. Otrajā raidījumā viņam uzticēts īpašs uzdevums – pārtapt par Latvijas estrādes leģendu Viktoru Lapčenoku, kurš uz skatuves aizvadījis vairākus gadu desmitus un joprojām turpina uzstāties. Tieši Lapčenoka ilgā karjera rosinājusi jautājumu, vai arī Ērglis vēlētos tik ilgi saglabāt savu vietu mūzikas pasaulē. Dziedātājs atbildēja bez lielas vilcināšanās. Viņš ir gatavs turpināt koncertēt tikmēr, kamēr balss ļaus sniegt klausītājiem kvalitatīvu priekšnesumu. Ja pienāks brīdis, kad pats sajutīs, ka balss vairs neklausa, viņš izvēlēsies dziedāšanu pārtraukt.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka Andris plāno drīzu atvadīšanos no skatuves. Gluži pretēji – runājot par māksliniekiem, kuri spēj koncertēt pat pēc 60 uz skatuves pavadītiem gadiem, viņš ar sev raksturīgo humoru atzina, ka arī pats gribētu sagaidīt savu simto dzimšanas dienu, joprojām uzstājoties publikas priekšā.
Sarunas laikā tika aizskarta arī muzikālā mantojuma tēma. Šovā Elīna Fūrmane iejūtas kantrimūzikas zvaigznes Dollijas Pārtones tēlā, un viņas piemērs lika aizdomāties par dziesmām, kas spēj pārdzīvot savu radīšanas laiku. Tika pieminēta arī ideja par skaņdarbu, kuru klausītāji varētu pirmoreiz dzirdēt tikai pēc 20 gadiem.
Andrim šajā jautājumā nav ilgi jādomā. Viņš uzskata, ka savu īpašo dziesmu jau ir atradis. Tā ir “Ripoja akmens”, kas Latvijas mūzikas apritē dzīvo jau 19 gadus un joprojām regulāri skan radio. Dziedātājs ir pārliecināts, ka šis skaņdarbs viņu pavadīs visu atlikušo mūžu.
Interesanti, ka jau dziesmas tapšanas laikā Andrim bijusi sajūta, ka tā varētu kļūt populāra. Tomēr tik ilgstošus panākumus viņš nebija gaidījis. Pat pēc gandrīz divām desmitgadēm klausītāji turpina dziesmu atcerēties, dziedāt līdzi un saistīt tieši ar viņa vārdu.
Reizēm gan gadās arī kuriozas situācijas. Ērglis atzīst, ka cilvēki ne vienmēr atceras, kā viņu sauc, toties pietiek pieminēt “Ripoja akmens”, lai uzreiz kļūtu skaidrs, par kuru dziedātāju ir runa. Dažam māksliniekam šāda atpazīstamība tikai viena skaņdarba dēļ varētu šķist kaitinoša, taču Andris to uztver pavisam citādi.
Viņš neslēpj lepnumu par to, ka viņa repertuārā ir dziesma, kas tik dziļi iespiedusies klausītāju atmiņā. Ērglis to uzskata par savu zelta skaņdarbu un priecājas, ka tas turpina dzīvot neatkarīgi no tā, cik daudz laika pagājis kopš izdošanas.
Dziedātājs pat novēl ikvienam solistam piedzīvot ko līdzīgu – radīt vismaz vienu dziesmu, kas paliek cilvēku sirdīs uz ilgu laiku. Protams, viņš neslēpj, ka vēl labāk būtu, ja šādu skaņdarbu būtu vairāki.
Pagaidām Andris Ērglis negrasās pielikt punktu savai muzikālajai karjerai. Viņa vēlme ir skaidra – turpināt dziedāt, kamēr vien balss to atļauj, un, iespējams, kādreiz pat svinēt simto jubileju uz skatuves.
