Magone Liedeskalna atkal likusi runāt par savu privāto dzīvi. Šova laikā dzejniece viesojās pie draudzenes Evitas Priekulē, kur mierīga pastaiga un ikdienišķas sarunas negaidīti pārvērtās ļoti intriģējošā atklāsmē par kādu īpašu vīrieti no Liepājas.
Abas draudzenes baudīja nesteidzīgu dienu, jokoja un pārrunāja nākotnes plānus, kad Magone pēkšņi ieminējās, ka no Priekules dosies tālāk uz Liepāju. Evita uzreiz pieļāva, ka dzejniece brauks uz savu dzīvokli, taču Magones atbilde izklausījās daudz noslēpumaināka.
Viņa smaidot noteica, ka dodas nelielā ceļojumā pa dzīves līkločiem, un jau pēc dažām frāzēm kļuva skaidrs — runa nav tikai par ikdienišķu izbraucienu. Magone aizvien vairāk lika noprast, ka viņas galvā ir konkrēts cilvēks.
Dzejniece neslēpa, ka šobrīd meklē jaunus ceļus gan dzīvē, gan darbā. Viņa stāstīja, ka kā skatuves cilvēks vēlas attīstīties, vairāk uzstāties un atrast jaunas iespējas pelnīt. Tieši tad sarunā izskanēja mājiens par kādu cilvēku Liepājā, kurš esot cieši saistīts ar skatuvi, mūziku un teātri.
Magone draudzeni sāka provocēt ar pavedieniem. Viņa pieminēja aktieri, kurš ir muzikāls, darbojas uz skatuves un pat esot sievas meklējumos. Evita centās minēt, taču ilgi palika neziņā, par ko īsti ir runa.
Intriga turpinājās līdz brīdim, kad Magone beidzot nosauca konkrētu vārdu — viņa plāno doties ciemos pie Liepājas teātra aktiera Edgara Pujāta. Turklāt viņa to pateica ar sev raksturīgo humoru, piebilstot, ka aktierim esot daudz bērnu, viņš ir vientuļš un kādam taču jāpalīdz ar dārza darbiem un siltumnīcas laistīšanu.
Kad Evita pajokoja par vecuma starpību, Magone uzreiz lika saprast — viņai tas nešķiet šķērslis. Viņa uzsvēra, ka ne uz skatuves, ne dzīvē mīlestībai neesot vecuma robežu. Dzejniece arī atgādināja, ka iepazīšanās nenozīmē tūlītēju laulību, taču viņas teiktais tikai vēl vairāk pastiprināja intrigu.
Sarunas noslēgumā Magone atcerējās arī paša Pujāta reiz sacīto, ka viņš dzīvē vairs neko īpaši nemeklē un īstā mīlestība pati pie viņa atnākšot. Tieši tad dzejniece smejoties noteica frāzi, kas visu padarīja vēl daudznozīmīgāku — “Nu, tad lūdzu, saņemam!”
