Kad es beidzu telefonsarunu, telpā valdīja pilnīgs klusums.
Daniels joprojām smējās.
— Tu tiešām domā, ka kāds atnāks tevi glābt?
Es neko neatbildēju.
Lēnām apsēdos pie sienas un centos savaldīt sāpes, kamēr vīramāte sāka vākt šķīvjus no galda, it kā vakariņas būtu pārtrauca tikai nenozīmīga ģimenes nesaskaņa.
Pēc divām minūtēm pie durvīm atskanēja zvans.
Neviens neatvēra.
Tad sekoja pārliecinoša klauvēšana.
Daniels aizkaitināts atvēra durvis.
Aiz tām stāvēja divi policisti.
Viņiem aiz muguras atradās sieviete tumšā kostīmā.
Viņas rokās bija bieza dokumentu mape.
— Vai šeit dzīvo Maija Linda? — viņa mierīgi jautāja.
— Jā, — es atbildēju.
Viņa pasniedza man dokumentus.
— Mēs pārstāvam nekustamā īpašuma pārvaldnieku. Īpašuma tiesības ir pārbaudītas un apstiprinātas.
Daniels nicīgi pasmaidīja.
— Lieliski. Tad palīdziet viņai izvākties.
Sieviete paskatījās uz viņu.
— Tieši viņai nav jāpamet šis dzīvoklis.
Smaids acumirklī pazuda.
Viņa atvēra mapi un parādīja oficiālo īpašumtiesību apliecību.
Pirmajā lapā bija tikai mans vārds.
Dzīvoklis bija iegādāts vairākus gadus iepriekš par mantojumu, ko pēc vecāku nāves biju saņēmusi.
Pēc mūsu kāzām es ļāvu Danielam šeit dzīvot.
Ar laiku viņš sāka šo dzīvokli saukt par savu.
Beigu beigās šķita, ka viņš pats bija noticējis saviem meliem.
Vīramāte izrāva dokumentu no rokām un ilgi tajā skatījās.
— Tam jābūt kādai kļūdai.
— Nē, — sieviete mierīgi atbildēja.
— Visa informācija ir rūpīgi pārbaudīta.
Policisti lūdza visiem saglabāt mieru, kamēr viņi fiksēja manus ievainojumus un fotografēja notikuma vietu.
Daniels pēkšņi mēģināja mainīt savu attieksmi.
— Maija… mēs taču varam visu izrunāt.
Es paskatījos viņam acīs.
— Tev bija iespēja runāt tajā brīdī, kad izvēlējies mani sist, nevis sarunāties.
Viņš nolaida skatienu.
Tieši tad atkal iezvanījās viņa telefons.
Tas pats kontakts.
Tas pats vārds.
Ekrānu vēlreiz izgaismoja ultrasonogrāfijas attēls.
Nevienam vairs nebija jājautā, kas ir Hloja.
Vīramāte nobālēja.
— Tu taču teici, ka tās ir tikai baumas.
Daniels klusēja.
Pirmo reizi tajā vakarā viņam vairs nebija neviena vārda, ko pateikt.
Policisti informēja viņu, ka ir uzsākts kriminālprocess par vardarbību un viņam jādodas līdzi turpmākai izmeklēšanai.
Kad viņu veda lifta virzienā, viņš pagriezās pret mani.
— Lūdzu… ļauj man visu paskaidrot.
Es lēni papurināju galvu.
— Nekādi paskaidrojumi nespēj izdzēst to, kas jau ir noticis.
Lifta durvis atvērās.
Taču, pirms tās paspēja aizvērties, pa gaiteni steidzīgi pieskrēja jauna sieviete.
Viņas rokās bija aploksne.
Viņa strauji apstājās, ieraugot Danielu starp policistiem.
— Es tevi meklēju, — viņa klusi sacīja.
Tā bija Hloja.
Pēc tam viņa paskatījās uz mani.
— Tu esi viņa sieva… vai ne?
Es pamāju ar galvu.
Viņa pasniedza man aploksni.
— Patiesību es uzzināju tikai vakar. Es vairs negrasos viņu aizstāvēt.
Aploksnē atradās bankas pārskaitījumu kopijas, sarakstes un dokumenti, kas skaidri pierādīja, ka Daniels jau ilgu laiku bija melojis mums abām.
Hloja nebija atnākusi, lai viņu glābtu.
Viņa bija ieradusies, lai palīdzētu atklāt visu patiesību.
Kad lifta durvis aizvērās, Daniels pazuda no redzesloka.
Dzīvoklī iestājās neparasts klusums.
Es lēni paskatījos apkārt savām mājām.
Pirmo reizi pēc ilga laika tās atkal patiešām šķita manas.
Tajā vakarā es zaudēju savu laulību.
Taču pretī ieguvu drošības sajūtu, pašcieņu un tiesības nekad vairs neļaut nevienam likt man noticēt, ka man nav vietas pašas dzīvē.
