Neviens neteica ne vārda.
Šampanieša glāze izslīdēja Džulianam no rokām un sašķīda pret parketu.
Artūrs joprojām stāvēja ar roku uz durvju roktura.
Viņš vairākas reizes samirkšķināja acis.
— Tas… tas nav iespējams.
Es viegli pasmaidīju.
— Jūs taču redzējāt, kā es nokritu.
Neviens no viņiem neatbildēja.
Viņi nespēja.
Jo viņu pasaulē bija tikai viens izskaidrojums.
Man vajadzēja būt mirušai.
Aiz manis telpā ienāca četri cilvēki.
Vispirms Markuss.
Mana mirušā vīra bijušais drošības dienesta vadītājs.
Pēc tam uzņēmuma galvenais jurists.
Tad valdes priekšsēdētājs.
Un visbeidzot divi kriminālizmeklētāji.
Artūrs centās atgūt savaldību.
— Kas tas viss ir?
Markuss mierīgi nolika uz rakstāmgalda biezu mapi.
— Helikoptera ieraksti.
Džulians kļuva bāls kā krīts.
— Kādi ieraksti?
— Visi.
Markuss norādīja uz televizora ekrānu.
Video sāka atskaņoties.
Tajā bija redzams, kā Artūrs atsprādzē savu drošības jostu.
Kā Džulians pārgriež manējo.
Kā viņi abi kopā pagrūž mani pret atvērtajām durvīm.
Un kā pēc tam pasmaida.
Taču bija vēl kas tāds, ko viņi nekad nebija pamanījuši.
Zem mēteļa man bija īpaši izstrādāta drošības sistēma.
Tā bija piestiprināta pie izturīga tērauda troses, kas bija paslēpta helikoptera grīdā.
Tajā pašā brīdī, kad es kritu, pilots aktivizēja vinču.
Es pazudu zem durvju malas.
Taču es nekad nekritu brīvā kritienā jūrā.
Mani kontrolēti nolaida vairākus metrus zem helikoptera, ārpus viņu redzesloka.
Kad helikopters vēlāk aizlidoja aiz klints, mani atkal uzvilka augšā.
Mani dēli jau bija aizbraukuši.
Viņi bija pārliecināti, ka viņu plāns ir izdevies.
Artūrs ar dūri iesita pa galdu.
— Viņa mūs piemānīja!
Es lēni papurināju galvu.
— Nē.
— Jūs paši sevi nodevāt.
Galvenais jurists atvēra nākamo mapi.
— Saskaņā ar jūsu tēva testamentu jebkurš mantinieks nekavējoties zaudē visas tiesības uz uzņēmumu, ja mēģina nodarīt kaitējumu vai nogalināt galveno īpašnieku.
Abi viņi apstulbuši skatījās uz juristu.
— Testamentā ir arī īpašs punkts.
Viņš skaļi nolasīja.
— Šādā gadījumā visa manta automātiski pāriet uzņēmuma fonda īpašumā.
Džulians smagi iegrima atzveltnes krēslā.
— Nē…
Šo vārdu viņš čukstēja vairāk sev nekā citiem.
— Jums vairs nepieder neviena uzņēmuma akcija.
Kriminālizmeklētāji spēra soli uz priekšu.
Artūrs mēģināja bēgt.
Taču Markuss bija ātrāks.
Dažu sekunžu laikā Artūrs jau bija piespiests pie sienas.
Džulians nepretojās.
Viņš tikai sēdēja.
It kā visa viņa pasaule būtu sabrukusi.
Es piegāju pie sava vīra portreta.
— Viņš šo uzņēmumu izveidoja ar savām rokām.
Es paskatījos uz saviem dēliem.
— Bet jūs savu nākotni gribējāt uzcelt uz manas kapa vietas.
Neviens no viņiem vairs nespēja man ieskatīties acīs.
Kad viņus izveda pa galvenajām durvīm, uzņēmuma darbinieki klusējot stāvēja gar gaiteni.
Neviens neaplaudēja.
Neviens neizsmēja.
Valdīja tikai klusums.
Es vēl pēdējo reizi paskatījos viņiem pakaļ.
Tas sāpēja.
Ne jau tāpēc, ka būtu zaudējusi uzņēmumu.
Es to nekad nebiju zaudējusi.
Visvairāk sāpēja apziņa, ka abi bērni, kurus reiz turēju savās rokās, bija ļāvuši alkatībai kļūt svarīgākai par pašu māti.
Es pagriezos pret valdi.
— No šīs dienas šis uzņēmums tiks vadīts ar godu un cieņu.
Visi piekrītoši pamāja.
Kad nākamajā rītā uzlēca saule, sākās ne tikai jauna darba diena.
Tas bija arī jauna mantojuma sākums.
Jo impēriju var uzcelt no jauna.
Taču uzticību, kas reiz izmesta no helikoptera, atgūt vairs nav iespējams.
