Es sastingu lietū.
Garām brauca automašīnas.
Cilvēki steidzās uz mājām, pat nepievēršot mums uzmanību.
Taču es nespēju atraut skatienu no fotogrāfijas.
Tā tiešām biju es.
Man mugurā bija tā pati jaka, ko valkāju tajā dienā.
Tā pati rokassomiņa.
Un rokā tie paši mājas atslēgu saišķi.
Bet aiz manis…
Guļamistabas logā.
Stāvēja tumša silueta figūra.
Es to nekad agrāk nebiju pamanījusi.
— Kas uzņēma šo fotogrāfiju? — es klusi nočukstēju.
Bezpajumtnieks ātri paskatījās apkārt.
— Šeit nejautā neko.
Pēc tam viņš atkal apsēdās savā vietā, it kā nekas nebūtu noticis.
Es aizgāju, jūtot, kā sirds dauzās krūtīs.
Vairākas reizes paņēmu telefonu rokās, lai piezvanītu policijai.
Taču ko gan es viņiem teiktu?
Ka nepazīstams vīrietis man parādījis dīvainu fotogrāfiju?
Neviens to neuztvertu nopietni.
Kad tuvojos savam kvartālam, es apstādināju automašīnu.
No attāluma varēju redzēt savu māju.
Viss izskatījās pavisam parasti.
Logos nedega gaisma.
Kaimiņu koku zarus lēni šūpoja vējš.
Tomēr no galvas nespēju izmest bezpajumtnieka teikto.
— Šonakt neguli savās mājās.
Pēdējā brīdī es pagriezu stūri un devos nevis uz savu māju, bet gan pie vecākās māsas.
Viņa bija pārsteigta, kad negaidīti ierados.
— Vai kaut kas noticis?
— Es nezinu.
— Bet šonakt es negribu palikt viena.
Viņa vairs neko nejautāja.
Mēs iedzērām tēju un mēģinājām noskatīties filmu.
Neilgi pēc pusnakts mans telefons sāka zvanīt.
Zvanīja ārkārtas palīdzības dienests.
— Vai jūs dzīvojat Bērzu ielā?
— Jā.
— Mums nepieciešams, lai jūs pēc iespējas ātrāk ierastos mājās.
Likās, ka sirds uz mirkli apstājās.
Kad mēs ieradāmies, pie mājas jau stāvēja vairākas policijas automašīnas.
Viens no guļamistabas logiem bija izsists.
Pie vārtiem mani sagaidīja policists.
— Vai jūs šovakar bijāt mājās?
— Nē.
— Par laimi.
Kāds kaimiņš bija dzirdējis plīstoša stikla troksni un izsaucis policiju.
Kad patruļa ieradās, zem manas gultas tika atrasts maskā tērpies vīrietis.
Viņam līdzi bija cimdi.
Virves.
Līmlente.
Un mugursoma ar dažādiem instrumentiem.
Policisti uzskatīja, ka viņš bija gaidījis, līdz es aizmigšu.
Es vairs nespēju noturēties kājās.
Domāju tikai par bezpajumtnieka brīdinājumu.
Nākamajā vakarā es uzreiz devos pie vecā ielas luktura.
Viņš sēdēja turpat kā vienmēr.
Es apsēdos viņam blakus.
— Jūs izglābāt manu dzīvību.
Viņš viegli pasmaidīja.
— Es cerēju, ka jūs man noticēsiet.
— Bet kā jūs to zinājāt?
Viņš dziļi ievilka elpu.
— Pirms dažām nedēļām es redzēju, kā tas pats vīrietis sekoja jums.
— Viņš bieži stāvēja pretī jūsu mājai.
— Viņš vairākas reizes jūs fotografēja.
— Viņš domāja, ka neviens viņu nepamana.
Bezpajumtnieks norādīja uz savām acīm.
— Cilvēki reti skatās uz tiem, kuri dzīvo uz ielas.
— Viņi mūs vienkārši neredz.
— Bet mēs redzam gandrīz visu.
Viņš pastāstīja, ka vairākkārt mēģinājis nofotografēt šī vīrieša seju.
Saplēsto fotogrāfiju viņš atrada pēc tam, kad vajātājs to bija pazaudējis lietū.
Kad viņš saprata, ka es joprojām katru vakaru viena pati dodos mājās, viņš zināja, ka laika vairs gandrīz nav.
Es pasniedzu viņam aploksni.
Tajā bija nauda.
Viņš to klusējot pastūma atpakaļ.
— Es to nedarīju naudas dēļ.
Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka pašvaldība viņam palīdzējusi iegūt pagaidu dzīvesvietu.
Es laiku pa laikam devos viņu apciemot.
Ikreiz, kad gāju garām vecajam ielas lukturim, es atcerējos, cik tuvu biju tam, lai kļūtu tikai par vēl vienu vārdu ziņu virsrakstos.
Tajā vakarā mani neizglāba novērošanas sistēma.
Ne drošības kamera.
Ne akla veiksme.
Mani izglāba vienīgais cilvēks, kuru visi pārējie jau sen bija pārstājuši pamanīt.
