Neviens viesnīcas gaitenī neuzdrošinājās pateikt ne vārda.
Gabriels lēnām pieliecās un pacēla mazo sudraba sirds formas kulonu.
Tā otrā pusē bija iegravēti vārdi.
«Uz mūžiem – tu un es.»
Tas bija viņa paša rokraksts.
Viņš bija pasūtījis šo gravējumu viņu pirmajā kāzu gadadienā.
Viņa rokas sāka drebēt.
– Tu to visu laiku nēsāji…
Lusija viegli pamāja ar galvu.
– Es to nekad nenoņēmu.
Himena nicīgi iepleta acis.
– Veca rotaslieta neko nemaina.
Gabriels paskatījās uz viņu.
Pirmo reizi viņš vairs neredzēja pašpārliecināto sievieti, kurai bija uzticējies.
Viņš ieraudzīja cilvēku, kurš pēkšņi izskatījās satraukts.
– Kurš tev pateica, ka Lusija mani bija pametusi?
Himena uz mirkli samulsa.
– To taču visi zināja.
– Nē.
Viņa balss bija klusa.
– Kāds parūpējās, lai es tam noticētu.
Lusija satvēra vēderu.
Sāpes atgriezās.
Gabriels spēra soli viņas virzienā.
– Tu esi ievainota?
Viņa papurināja galvu.
– Bērniņš drīz nāks pasaulē.
Tieši tajā brīdī skrienot pienāca viesnīcas vecākā saimniecības vadītāja.
– Viņa turpināja strādāt, lai gan jau pirms vairākām nedēļām vajadzēja doties atvaļinājumā.
Viņa baidījās zaudēt darbu.
Gabriels aizvēra acis.
Sieviete, kura reiz bija dalījusi ar viņu mājas, viena pati bija cīnījusies par izdzīvošanu, kamēr viņš bija noticējis meliem.
– Kāpēc tu man nekad nepateici patiesību?
Lusija ilgi skatījās viņā.
– Es mēģināju.
Viņa izņēma biezu aploksni no saviem uzkopšanas ratiem.
– Visas manas vēstules tika atsūtītas atpakaļ.
Gabriels atvēra aploksni.
Tajā atradās vēstuļu kopijas, izdrukātas e-pasta vēstules un pasta kvītis.
Katra vēstule bija nosūtīta uz viņa mājas adresi.
Taču neviena no tām līdz viņam nebija nonākusi.
Pašā aploksnes apakšā atradās fotogrāfija no mājas novērošanas kameras.
Tajā bija redzams, kā kāds izņem vēstules no pastkastītes vēl pirms tās tika piegādātas.
Cilvēkam bija lielas saulesbrilles.
Taču rokassprādzi uz plaukstas nebija iespējams sajaukt.
Gabriels lēni pagriezās pret Himenu.
Viņa mēģināja pasmaidīt.
– Tas neko nepierāda.
Tad aiz viņiem atskanēja vēl viena balss.
– Gluži pretēji.
Viesnīcas drošības dienesta vadītājs tikko bija pienācis ar planšetdatoru rokās.
– Pirms dažām minūtēm mums piezvanīja privātais izmeklētājs, kuru nolīgām pirms vairākiem mēnešiem.
Šorīt viņš atrada jaunus pierādījumus.
Planšetdatora ekrānā skaidri bija redzami novērošanas kameru ieraksti.
Himena paņēma vēstules.
Himena samaksāja cilvēkam, kurš safabricēja fotogrāfiju ar nepazīstamo vīrieti pie guļamistabas loga.
Un Himena vairākkārt apmeklēja Gabriela māti dažas dienas pirms Lusijas pazušanas.
Gaitenī iestājās ledains klusums.
Gabriels skatījās uz sievieti, kurai bija uzticējies.
– Kāpēc?
Sākumā viņa klusēja.
Pēc tam tik tikko sadzirdami nočukstēja:
– Es tevi mīlēju.
Es nespēju pieļaut, ka kāda cita dzīvos dzīvi, kuru vēlējos es.
Pie viņas pienāca divi apsargi.
Kad viņi lūdza viņai doties līdzi, viņa nepretojās.
Gabriels palika stāvam Lusijas priekšā.
Viņš centās atvainoties.
Taču ar vārdiem nepietika.
Pārējo pateica asaras.
Lusija ilgi skatījās viņā.
– Visgrūtākais nebija mazgāt grīdas.
Visgrūtākais bija apzināties, ka cilvēks, kuru es mīlēju, nekad pat nepajautāja man, kāda ir patiesība.
Viņš nolaida skatienu.
Tas sāpēja vairāk par jebko citu.
Pēc dažām minūtēm sākās dzemdības.
Gabriels pavadīja viņu līdz pat slimnīcai.
Viņš turēja viņas roku nevis tāpēc, lai izdzēstu pagātni, bet gan lai parādītu, ka beidzot ir izvēlējies uzklausīt.
Pēc vairākiem mēnešiem viņi sēdēja kopā ar savu jaundzimušo bērniņu.
Pagātnes rētas joprojām nebija sadzijušas.
Taču meli bija zaudējuši.
Un Gabriels nekad neaizmirsa dienu, kad viens pāris novalkātu melnu apavu atklāja patiesību, kuru nauda, vara un lepnums tik ilgi bija slēpuši.
