83 gadu vecumā mūžībā devies narkologs un psihiatrs Jānis Strazdiņš. Par viņa aiziešanu svētdien paziņoja tuvinieki. Dzīves laikā viņš atstāja nozīmīgu ieguldījumu gan Latvijas medicīnā, gan sabiedriskajā un politiskajā darbā. Jānis Strazdiņš dzimis 1941. gada 29. septembrī. Daudzu gadu garumā viņš strādāja medicīnas jomā, ieņemot vairākus atbildīgus amatus un kļūstot par vienu no atpazīstamākajiem speciālistiem narkoloģijā.
Viņa profesionālā karjera saistīta ar Straupes narkoloģisko slimnīcu, Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu, kur viņš bija galvenā ārsta vietnieks, kā arī Rīgas pilsētas narkoloģisko dispanseru, kuru vadīja kā galvenais ārsts. No 1975. līdz 1990. gadam Jānis Strazdiņš bija Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais narkologs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš no 1991. līdz 1993. gadam pildīja Labklājības ministrijas galvenā ārštata narkologa pienākumus.
Turpinot darbu nozares attīstībā, viņš no 1993. līdz 1995. gadam vadīja Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centru, kā arī Latvijas Nacionālās narkotiku kontroles un narkomānijas apkarošanas koordinācijas komisiju. Savukārt laika posmā no 2000. līdz 2002. gadam viņš bija Rīgas Narkomānijas profilakses centra vadītājs.
Līdztekus mediķa darbam Strazdiņš aktīvi iesaistījās arī politikā. 1997. gadā viņš tika ievēlēts Rīgas domē no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Gadu vēlāk viņš kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās, taču parlamentā neiekļuva.
gada pašvaldību vēlēšanās viņš atkārtoti ieguva Rīgas domes deputāta mandātu. Abos sasaukumos viņš vadīja domes deputātu apvienību “Centrs”.
gadā Jānis Strazdiņš tika ievēlēts 8. Saeimā no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta. Vēlāk viņš kļuva arī par 9. un 10. Saeimas deputātu. Viņš kandidēja arī 11. Saeimas vēlēšanās, taču šoreiz vēlētāju atbalsts nebija pietiekams. Tāpat viņš neieguva deputāta mandātu arī 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās.
Par ieguldījumu medicīnā Jānis Strazdiņš 1994. gadā kļuva par Latvijas Medicīnas darbinieku asociācijas goda locekli. Gadu vēlāk viņam tika piešķirts piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Savas profesionālās darbības laikā viņš publicēja vairāk nekā 20 zinātniskos rakstus un bija vairāku grāmatu autors, atstājot nozīmīgu mantojumu gan medicīnas speciālistiem, gan plašākai sabiedrībai.
