Magone Liedeskalna vairs nevēlas palikt tikai pie ierastā tēla – arvien biežāk nonākot publikas priekšā, viņa apņēmusies iemācīties sevi pasniegt kā īstu skatuves dīvu. Šova “Slavenības. Bez filtra” dalībniece jau kādu laiku strādā pie sevis, bet tagad talkā nācis arī viņas draugs Mainots.
Publiskas uzstāšanās Magones ikdienā vairs nav retums. Viņa tiek aicināta lasīt savu dzeju, kā arī kāpj uz skatuves kopā ar Ainaru Bumbieri. Līdz ar to arvien lielāka nozīme ir ne tikai tam, ko viņa saka vai dara, bet arī stājai, kustībām un tam, kādu pirmo iespaidu rada skatītājiem. Tieši šajā jautājumā Mainots ir diezgan prasīgs. Viņaprāt, Magonei jāatbrīvojas no visa, kas publikas acīs varētu izskatīties pārāk nevērīgi vai prasti.
“Tu esi sieviete ar savu stāstu. Viena poza vai neglīta sēdēšana var radīt iespaidu – viņa ir prasta.”
Arī pati Magone saprot, ka uz skatuves gribētu justies un izskatīties pārliecinošāk. Tomēr viņas skatījums uz sevi brīžiem ir daudz skarbāks nekā apkārtējo vērtējums.
“Manuprāt, mans lempīgais augums neatbilst dzejiskajam tēlam.”
Mainots šādam pašvērtējumam nepiekrita. Viņš Magonei atgādināja, ka elegance nav īpašība, kas cilvēkam automātiski dota kopš dzimšanas. Arī supermodelēm nākas mācīties, kā pareizi kustēties, stāvēt un sevi parādīt citu priekšā.
Tāpēc tikšanās pārvērtās praktiskā nodarbībā. Mainots demonstrēja Magonei dažādus paņēmienus, kas var palīdzēt uz skatuves radīt elegantāku un pārliecinošāku iespaidu. Uzmanība tika veltīta gan stājai un iešanai, gan sēdēšanai un defilēšanai.
Turklāt runa nav tikai par ārējo tēlu. Mainots uzskata, ka ķermeņa pozīcija var ietekmēt arī cilvēka iekšējo sajūtu. Iztaisnojot muguru, atverot plecus un sākot sevi nest ar lielāku pārliecību, iespējams mainīt arī to, kā cilvēks pats tajā brīdī jūtas.
Tādēļ šķietami vienkāršie vingrinājumi Magonei kļuvuši par ko vairāk nekā tikai mēģinājumu skaistāk izskatīties publikas priekšā. Tas ir arī darbs ar pašapziņu un ieradumiem, kas veidojušies ilgākā laikā.
Vienam no tiem Mainots pievērsa īpašu uzmanību. Viņš pamanījis, ka Magone mēdz pati sevi noniecināt, un šajā jautājumā draugs kompromisus nevēlas. Viņa nostāja ir stingra – šādam ieradumam beidzot jāpieliek punkts.
Magonei, kuras dzīvē līdzās ikdienas darbiem arvien stabilāku vietu ieņem dzeja un skatuve, priekšā līdz ar to ir vēl viens izaicinājums – ne tikai apgūt elegantākas manieres, bet arī pašai sākt uz sevi skatīties citādi.
