Esterei Bindrei bija tikai aptuveni 11 vai 12 gadi, kad notika sastapšanās, kuru iepriekš neviens nebija rūpīgi izplānojis vai sagatavojis. Viņa pirmo reizi aci pret aci ieraudzīja savu bioloģisko tēvu. Tagad, atskatoties uz bērnībā piedzīvoto, Estere atzīst — realitāte izrādījās pavisam citāda nekā situācija, kuru cilvēks varētu iztēloties iepriekš.
Par šo pieredzi Estere atklāti runāja diskusiju raidījumā “Burku studijā”. Attiecību treneris Kristaps Ozoliņš vēlējās noskaidrot, vai pēc bioloģiskā tēva satikšanas viņas dzīvē kaut kas būtiski mainījās. Esteres pirmā reakcija bija ļoti skaidra: “Nekas nemainījās! Pilnīgi un absolūti nekas!” Arī pati tikšanās nebija iepriekš norunāta. Tā notika apstākļu sakritības rezultātā, un Esterei pēkšņi vajadzēja reaģēt uz situāciju, kurai viņa nebija gatavojusies.
“Mēs mistiski vienkārši satikāmies! Apstākļu sakritības dēļ satikāmies un…kas tur tāds? Paskatījos! Es pat viņam neko neuzdevu. Varbūt labākais, ko es viņam pateicu, bija: “Čau!” Viss! Tā kā, es nezināju viņam, ko tajā brīdī pateikt, jo tās sajūtas bija vienkārši ļoti dīvainas,” atceras Estere.
Šajā mirklī nebija ne garas izrunāšanās, ne jautājumu virknes. Estere vienkārši skatījās uz cilvēku, par kuru zināja, ka viņš ir viņas bioloģiskais tēvs. Viņa pamanīja arī zināmu ārēju līdzību starp abiem, taču ar to saruna faktiski arī aprobežojās.
Vēlāk Estere spēja daudz precīzāk formulēt, kas toreiz noticis viņas galvā. Jautājumi, kas cilvēkam varētu būt radušies pirms šādas sastapšanās, reālajā brīdī vienkārši pazuda.
“Vairāk tu nezini, ko tajā brīdī īsti pateikt vai, nezinu, parunāt. Tev nav tajā brīdī jautājumu. Tie, kas tev bija pirms tam, visi jautājumi pazūd. Liekas, ka tev ir tukšums galvā,” viņa stāsta.
Sarunā šī situācija tika aplūkota arī no bērna attīstības skatpunkta. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs skaidroja, ka liela nozīme ir vecumam, kurā bērns pirmoreiz iepazīst vienu no bioloģiskajiem vecākiem. Tikpat svarīga var būt arī sagatavošanās pirms šādas tikšanās.
“Spontāni satiekot 12 gadu vecumā, tad kāds tur var būt jautājums? Tur drīzāk ir vairāk neskaidrības, jo, nu, mēs joprojām šajā vecumā diezgan daudz dzīvojam fantāzijas pasaulē,” Esteres pieredzi komentēja Bezborodovs.
Speciālists norādīja, ka situācija var būt citāda, bērnam kļūstot vecākam. Tuvojoties pilngadībai, pieaug kognitīvais briedums, cilvēks spēj daudz konkrētāk saprast, ko vēlas noskaidrot, un formulēt jautājumus, uz kuriem bioloģiskie vecāki var sniegt atbildes. Jaunākā vecumā šādas tikšanās vietā var dominēt apjukums un neskaidrība. Esteres ģimenes stāsts ir vēl sarežģītāks tādēļ, ka bērnībā viņa ilgu laiku uzskatīja Agritas bijušo vīru Jāni par savu bioloģisko tēvu. Estere uzauga kopā ar viņu un patiesību par savu izcelsmi uzzināja pavisam nejauši — no Agritas māsas viņa noskaidroja, ka Jānis patiesībā nav viņas bioloģiskais tēvs.
