Attiecībās ar jūtām vien ne vienmēr pietiek – vismaz tā uz kopdzīvi raugās kādreizējais spēkavīrs un šamanis Raivis Vidzis. Viesojoties diskusiju raidījumā “Burku studijā”, viņš atklāti izklāstīja savu skatījumu uz to, kas vīrieti un sievieti var noturēt kopā ilgtermiņā. Raidījuma sarunā šoreiz piedalījās tikai vīrieši, un uzmanības centrā nonāca attiecības ar otro pusīti no kungu skatpunkta. Viens no jautājumiem bija pavisam konkrēts – ko vīrietis īsti sagaida no sievietes, ar kuru veido kopīgu dzīvi?
Diskusiju šajā virzienā ievirzīja attiecību treneris Kristaps Ozoliņš. Vidzim atbilde nebija ilgi jāmeklē. Viņam svarīgākais ir saprotama sadarbība, kurā abi cilvēki nevis sarežģī otra ikdienu, bet palīdz to padarīt vieglāku.
“Ģimene – tā ir sadarbība. Ģimene ir tāpat kā uzņēmums – sadarbība, kuri strādā, kā es vienmēr esmu vienmēr sev definējis, sieviete un vīrietis var būt kopā, ja viņi viens otram palīdz dzīvot, lai atvieglotu dzīvi!” savu nostāju skaidro Raivis.
Viņa skatījumā ģimene ir kopīgs veidojums, kurā katrs dod to, ko spēj un prot vislabāk. Līdzīgi domā arī Ozoliņš, kurš norāda, ka partneriem attiecībās jābūt līdzvērtīgiem. Tieši tāpēc sarunā vairākkārt izskan salīdzinājums ar uzņēmumu un tā darbības principiem.
“Jebkurā uzņēmumā mēs taču neņemam darbinieku darbā, tāpēc ka viņš ir foršs!” saka Kristaps.
Vidzis gan šo salīdzinājumu precizē – viņaprāt, ģimenē nav runa par priekšnieku un darbinieku. Drīzāk tie ir divi līdzvērtīgi vadītāji jeb līdzīpašnieki, kuriem kopīgi jāpanāk, lai viss darbotos. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā viens nemitīgi dod, bet otrs galvenokārt saņem.
“Mēs taisām biznesu un mēs sākotnēji vienojamies, kurš no mums ko darīs. Attiecībās dinamiski mēs pēc tam varam šīs vienošanās pārskatīt,” savu redzējumu papildina Ozoliņš.
Tieši vienošanās par pienākumiem Vidzim šķiet īpaši būtiska. Viņš uzsver, ka partneriem nevajadzētu prasīt vienam no otra lietas, kuras otrs vienkārši neprot vai objektīvi nespēj izdarīt. Tā vietā daudz svarīgāk esot saprast katra stiprās un vājās puses.
“Nav jau jēga apvainoties uz to, ko tu nevari izdarīt! Būtu muļķīgi uz mani apvainoties par to, ka es neprotu apieties, teiksim, ar kompjūtera programmām. Nav jēgas no manis to prasīt! Tas arī ir jāsaprot – tieši tāpat no sievietes. Nu, ir jāsaprot, ka viņa nevar nomainīt riepu -15 grādos. Nu, skaidrs, ka nevar!” skaidro Vidzis.
Viņaprāt, aizvainojuma vietā pārim jāspēj godīgi izrunāt, kurš par ko uzņemas atbildību. Šīs lomas turklāt nav akmenī iecirstas – dzīves laikā situācijas mainās, tāpēc arī savstarpējās vienošanās iespējams pārskatīt. Sarunas noslēgumā Raivis vēlreiz nonāk pie principa, ko pats uzskata par būtisku stipru attiecību pamatu – komunikācijas. Ja partneri spēj runāt, sadzirdēt viens otru un sadarboties, arī kopīgās dzīves ikdienu iespējams veidot daudz vieglāku.
