Kristīne Lindenblāte šovā “Slavenības. Bez filtra” ļāvusi ieskatīties arī savās attiecībās ar mīļoto Dzintaru. Tā kā skaistumkonkursu organizētāja pašlaik dzīvi dala starp Latviju un Norvēģiju, pārim ne vienmēr izdodas būt kopā. Kamēr Kristīne atrodas dzimtenē, Dzintars palicis Norvēģijā, un ikdienas saziņa notiek attālināti.
Pēc ziedu sakārtošanas vāzē Kristīne sazvanīja mīļoto, cerot uzzināt, kā viņam pagājusi diena. Dzintars sarunu iesāka ar zobgalīgu piezīmi, ka Kristīne beidzot atcerējusies par savu vīrieti, taču jau pēc mirkļa viņa teiktais lika Kristīnei pamatīgi samulst. “Nu, tu tos pupiņus man atsūtīsi vai nē?” viņš pajautāja. Kristīnes reakcija bija tūlītēja – viņa atgādināja Dzintaram, ka saruna notiek kameru klātbūtnē. “Dzintar, tu normāls? Mūs taču filmē! Ko tu dari?” viņa neslēpa apmulsumu.
Dzintars steidzās skaidrot, ka uz brīdi vienkārši piemirsis par kamerām, un cerēja, ka neveiklo epizodi vēlāk varētu izgriezt. Kristīnei gan šādas tēmas arī bez filmēšanas nav tās ērtākās. “Es esmu ļoti konservatīvs cilvēks, un man ir grūti runāt par seksu atklāti. Man ir grūti, varbūt, tur kaut kādas fotogrāfijas sūtīt vai vēl kaut ko. Es to visu tā kā mācos,” viņa atzina.
Taču ar vienu neveiklu jautājumu pārsteigumi nebeidzās. Dzintars sarunas laikā atklāja vēl kaut ko, kas Kristīnes noskaņojumu mainīja pavisam citā virzienā. Pirms aizbraukšanas viņa divas dienas bija rūpīgi tīrījusi un atjaunojusi mēbeles, taču Dzintars tās nebija laikus ienesis mājā.
“Viņas vairs nav īsti baltas,” viņš atzina. Dzintars situāciju uztvēra ar humoru un jokoja, ka līdz Kristīnes atgriešanās brīdim Norvēģijā viņas dusmas droši vien jau būs pārgājušas. Kristīnei smiekli gan nenāca – viņa bija ieguldījusi mēbelēs divas darba dienas, un tagad visu varētu nākties darīt vēlreiz.
Dusmās Kristīne ironizēja, ka uz Norvēģiju paņems līdzi elektrisko šokeri. “Tev vienkārši ir noveicies, Dzintariņ, ka mana mīlestība pret tevi ir lielāka nekā dusmas – tā es tevi nožņauktu un noslīcinātu,” viņa sacīja, pārmetot mīļotajam nevērīgo attieksmi pret viņas ieguldīto laiku un darbu.
Visvairāk Kristīni kaitināja doma, ka mēbeļu tīrīšana būs jāsāk no jauna. Tāpēc viņa jau skaidri pateica, kam šoreiz būs jāķeras pie darba. “Kad es aizbraukšu uz Norvēģiju, es gribēšu redzēt, kā tu mazgāsi tās mēbeles!” paziņoja Kristīne.
Dzintars beigās apsolīja palīdzēt visu atkal savest kārtībā. Kristīnes atbilde bija īsa un neticības pilna: “Nu, aleluja!” Tā viena šķietami parasta attālināta saruna pārim atnesa veselus divus neveiklus pārsteigumus – vispirms Kristīnei nācās sarkt kameru priekšā, bet pēc tam uzzināt, kas noticis ar mēbelēm, kuru atjaunošanā viņa bija ieguldījusi tik daudz darba.
