Amuna Davis, īstajā vārdā Dāvis Ķimenis, pēdējā laikā piedzīvojis pārmaiņas, kurām pats vēl īsti nespēj noticēt. Bailes, kas gadiem ietekmējušas viņa ikdienu, viena pēc otras sākušas zaudēt savu spēku, bet nesenais brauciens uz Tatru kalniem licis pieņemt vēl drosmīgākus lēmumus. No Polijas Amuna atgriezās tikai pagājušajā nedēļā, taču ilgi mājās palikt negrasās. Kalni viņu aizrāvuši tik ļoti, ka biļetes nākamajam braucienam jau nopirktas. Pēc divām nedēļām un divām dienām viņš atkal dosies uz Tatriem.
Amuna atzīst, ka kalnos ar viņu noticis kas negaidīts – mainījusies gan attieksme pret dzīvi, gan savām fobijām. Viņš pat saka, ka savā ziņā “iemīlējies savās bailēs”, jo to pārvarēšana devusi pavisam jaunas emocijas. Tagad vienkārši pārgājieni viņam vairs nav gana. Viņš jau pieteicies kalnu trekinga kursiem, bet pēc tiem vēlas izmēģināt arī alpīnisma apmācības. Šādu pavērsienu vēl nesen Amuna pats diez vai būtu paredzējis. Viņš neslēpj pārsteigumu par to, cik notikumiem bagāts bijis pēdējais mēnesis, un braucienu uz Poliju sauc par vienu no labākajiem lēmumiem, ko pēdējā laikā pieņēmis.
Tatros viņš ne tikai pārbaudījis sevi fiziski. Ceļojums devis iespēju ieklausīties sevī, pārdomāt svarīgus jautājumus un sastapt cilvēkus, kuru teiktais palīdzējis citādi paskatīties uz vairākām personīgām bailēm. Tomēr divas lietas Amuna joprojām uzskata par īpaši smagām. Viena no tām ir atrašanās mežā tumsā. Viņu biedē doma palikt vienam mežā pēc saulrieta, taču tagad viņš apsver iespēju jau nākamnedēļ apzināti izdarīt tieši to. Amuna vēl nezina, vai spēs iecerēto īstenot, tomēr ir gatavs mēģināt. Viņš šo soli uztver kā iespēju tikt pāri vēl vienai fobijai, kas ilgstoši radījusi diskomfortu.
Daudz dziļākas ir viņa bailes no nāves. Amuna atklāti stāsta, ka viņu biedē ne tikai paša mirstība, bet arī doma, ka reiz nebūs viņa suņu, kurus viņš uztver kā savus bērnus, un tuvinieku. Reizēm šī apziņa uznāk pēkšņi un izraisa aptuveni minūti ilgu, panikai līdzīgu sajūtu. Viņš saprot, ka nāve ir neizbēgama dzīves daļa, taču tieši tāpēc šīs bailes viņam šķiet tik grūti pieņemamas. Amuna turpina meklēt veidus un atbildes, kas palīdzētu ar šo sajūtu sadzīvot. Arī Tatros sastaptie Jēkabs un Edīte viņam palīdzējuši uz šo jautājumu paskatīties no citas perspektīvas.
Pirmo ļoti personīgo sastapšanos ar zaudējumu Amuna piedzīvoja pērn, kad mūžībā devās viņa māsīca un vectēvs. Šie notikumi vienlaikus lika sastapties arī ar vēl vienām ļoti senām bailēm – miruša cilvēka ķermeni. Agrāk Amuna pat nespēja iedomāties, ka varētu tam pietuvoties. Tomēr atvadoties viņš spēja pieiet klāt, pieskarties, samīļot un pateikt ardievas. Viņš šo pieredzi uzskata par pirmo lielo brīdi savā fobiju pārvarēšanas ceļā un vienu no dzīves posmiem, kas viņu būtiski mainījis.
Pārmaiņas pēc tam turpinājušās gandrīz pašas no sevis. Amuna uzsver, ka sākotnēji nebija izveidojis īpašu plānu, kā sistemātiski cīnīties ar katru no savām bailēm. Dzīve vienkārši radījusi situācijas, kurās nācies tām nostāties pretī. Viena no šādām reizēm bijusi Šrilankā. Čūskas ilgstoši bijušas vēl viena viņa nopietna fobija, taču privātais šoferis Lalanga nolēmis palīdzēt. Viņš paziņojis, ka abi dosies uz čūsku fermu un Amuna mēģinās pārvarēt arī šīs bailes.
Tagad, atskatoties uz piedzīvoto, Amuna arvien vairāk pārliecinās, ka fobijas var būt ļoti ierobežojošas, taču liela daļa cīņas ar tām notiek cilvēka prātā. Viņš neapgalvo, ka tas ir vienkārši, tomēr paša pieredze viņam parādījusi, ka pārmaiņas ir iespējamas. Un apstāties viņš negrasās. Jau šomēnes Amuna vēlas turpināt pārbaudīt savu drosmi, tostarp mēģinot palikt mežā tumsā. Savukārt atgriešanās Tatros un jaunie kursi rāda, ka vieta, kas sākotnēji lika sastapties ar bailēm, tagad kļuvusi par vietu, kurā viņš vēlas atgriezties vēlreiz.
