Vasaras sākumā ap Mežaparka estrādē iecerēto koru koncertu “Manai dzimtenei” valdīja pamatīga spriedze. Kamēr publiskajā telpā nerima diskusijas un emocijas, koncerta režisore Dita Lūriņa-Egliena atradās pašā notikumu centrā. Tagad viņa atklāti pastāstījusi, kā pati jutās laikā, kad šķita – viss iecerētais var sabrukt.
Koncerts ar Raimonda Paula dziesmām Mežaparka estrādē izskanēja jūlija sākumā, taču ceļš līdz tam nebija mierīgs. Vairākus mēnešus pirms pasākuma izvērsās skaļas domstarpības, un pats komponists paziņoja, ka nevēlas šo svētku norisi. Ditai, kura bija uzņēmusies režisores pienākumus, nācās turpināt darbu ļoti saspringtā gaisotnē. Atceroties šo periodu, viņa neslēpj, ka izjūtas bijušas ļoti dažādas. Visvairāk Ditai žēl visa, kas izvērtās ap pašu koncertu. Notikumi attīstījās tik strauji un pretrunīgi, ka kādā brīdī viņai pašai jau bijis grūti saprast, kur īsti meklējama problēmas būtība.
Sākotnēji šaubu par piedalīšanos viņai nebija. Kad koncerta rīkotājs Jānis Ķirsis uzrunāja Ditu, viņa idejai piekrita uzreiz, jo iecere šķita brīnišķīga. Tieši pie sākotnējās idejas režisore centās turēties arī tad, kad situācija kļuva arvien sarežģītāka.
“Kad viss krita un bruka – viens atsakās piedalīties, otrs nodemonstrē visu, ko var nodemonstrēt, – man tas likās absurdi,” viņa raksturoja tā laika notikumus. Tomēr bija arī ļoti būtisks iemesls nepadoties – paši koristi joprojām vēlējās kāpt uz skatuves un dziedāt.
Kad izveidojās kustība “Dziedam kopā” un savu gatavību piedalīties saglabāja liels skaits koru, Ditai šķita grūti iedomāties, ka svētkus varētu vienkārši atcelt. Galu galā Mežaparkā kopā sanāca aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Tieši koristu emocijas pēc visa piedzīvotā režisorei kļuva par svarīgāko vakara rezultātu. “Tie seši tūkstoši cilvēku sanāca un dziedāja kopā, un man lielākais gandarījums bija, ka viņi ir priecīgi un laimīgi,” sacīja Dita.
Viņas skatījumā dziedāšanas prieks nav jānostāda pretī kvalitātei vai izsmalcinātam repertuāram. Režisore uzskata, ka pārlieku liela nopietnība reizēm lielos svētkos var aizēnot pašu prieku. Turklāt viss ap koncertu notikušais, viņasprāt, ļoti skaidri parādījis arī cilvēku attieksmi un rīcību sarežģītās situācijās. Dita atzina, ka šajā procesā bijuši arī sāpīgi zaudējumi, kurus viņa saista nevis ar sevi personīgi, bet plašāk ar latviešu sabiedrību. Konkrētāk tos nosaukt viņa nevēlējās.
Atsevišķs jautājums ir juridiskās domstarpības starp komponistu un koncerta organizatoriem. Ditas ieskatā šis process, visticamāk, ir tikai sācies. Viņa gan uzsver, ka pati tajā nav iesaistīta.
Režisore skaidro, ka nav darbojusies ne ar finansēm, ne skaitļiem, ne pasākuma mārketingu. Viņas atbildība bijusi tieši koncerta mākslinieciskā puse. Tāpēc izveidojusies savdabīga situācija – Dita atradusies pašā notikumu virpulī, tomēr vienlaikus bijusi pasargāta no jautājumiem, kas neietilpa viņas darba laukā. Pēc mēnešiem, kuros ap koncertu valdīja skaļas emocijas, Dita par savu lielāko gandarījumu joprojām sauc pašu dziedātāju prieku. Par spīti visam, seši tūkstoši cilvēku Mežaparkā sanāca kopā un dziedāja, bet pārējās domstarpības turpina savu ceļu jau ārpus režisores atbildības.
