Dziedātāja Adriana Miglāne atzinusi, ka ceļš uz atveseļošanos prasījis ne tikai drosmi atzīt problēmu, bet arī spēju stāties pretī sabiedrības viedoklim. Pieņemot lēmumu ārstēties no alkohola atkarības, viņas lielākās bailes nebija saistītas ar rehabilitācijas procesu, bet gan ar to, kā uz notiekošo reaģēs apkārtējie.
Īpaši sāpīga Adrianai bijusi doma par to, ka cilvēki varētu sākt vērtēt viņu kā māti. Viņa neslēpj, ka ilgu laiku baidījusies no nosodījuma un pārmetumiem, kas varētu skart ne tikai viņu pašu, bet arī attiecības ar dēlu. “Bija bail, ka mani nosodīs kā mammu,” atzīst Adriana. Vienlaikus viņa uzsver, ka vissmagākajos dzīves brīžos centusies pasargāt savu dēlu Hugo no tā, ko pati piedzīvojusi. Dziedātāja saka, ka zēns nav redzējis viņu emocionāli vai fiziski smagā stāvoklī.
“Hugo nekad nav redzējis mani tādā stāvoklī. Es ļoti centos viņu no tā pasargāt,” stāsta Adriana.
Laikā, kad viņa veltīja spēkus ārstēšanās procesam, rūpes par Hugo uzņēmās tuvākie cilvēki. Vislielāko atbalstu sniedza mamma Tatjana un omīte Jana, savukārt savu palīdzību iespēju robežās piedāvāja arī Hugo tēvs Krišjānis Sondors.
Adriana īpaši uzsver, ka, neskatoties uz sarežģīto dzīves posmu, dēla vajadzības vienmēr bijušas pirmajā vietā. Viņa atklāti norāda, ka Hugo nekad nav trūcis ne aprūpes, ne uzmanības.
“Hugo vienmēr ir bijis paēdis, apģērbts un aprūpēts. Manam bērnam nekad nekā nav trūcis,” viņa saka.
Dziedātāja atzīst, ka tieši bailes no apkārtējo reakcijas bieži kļūst par iemeslu, kāpēc cilvēki neuzdrošinās meklēt profesionālu palīdzību. Daudzi izvēlas klusēt un radīt iespaidu, ka viss ir kārtībā, lai gan patiesībā cīnās ar nopietnām grūtībām.
Rehabilitācijas laikā Adriana daudz domājusi par to, cik nozīmīgi ir sabiedrībā runāt par mentālo veselību un atkarībām bez aizspriedumiem. Viņa sapratusi, ka rūpes par sevi nav vājuma pazīme, bet gan nepieciešams solis ceļā uz labāku nākotni.
“Es sapratu, ka man ir jāizdara viss iespējamais, lai būtu vesela un stipra sava dēla dēļ,” uzsver Adriana.
Šodien viņa savu pieredzi neslēpj, cerot, ka atklātība var iedrošināt arī citus cilvēkus nepalikt vienatnē ar savām grūtībām un nebaidīties lūgt palīdzību brīdī, kad tā visvairāk nepieciešama.
