Elīna Didrihsone sociālajos tīklos parasti rāda spilgtus ikdienas mirkļus, ģimenes kadrus un savu aktīvo dzīves ritmu, taču šoreiz digitālā satura veidotāja un uzņēmēja nolēmusi atklāt arī to pusi, kas aiz skaistām bildēm bieži paliek neredzama. Viņa vaļsirdīgi pastāstījusi, kā tiek galā ar emocionāliem brīžiem pēc asākiem konfliktiem attiecībās.
Savā “Instagram” profilā Elīna publicēja īso stāstu sēriju, kurā neslēpa — pavisam nesen viņai bijis strīds ar mīļoto vīru. Lai arī no malas ģimenes dzīve sociālajos medijos var izskatīties gluda un sakārtota, viņa uzsvēra, ka realitātē arī viņu mājās mēdz būt nesaskaņas, asas sarunas un brīži, kad abiem jāmeklē ceļš atpakaļ vienam pie otra.
Elīna skaidri lika saprast, ka skaistas fotogrāfijas nenozīmē attiecības bez spriedzes. Viņa atklāti pateica: “Šie kadri galīgi nenozīmē to, ka nav strīdu vai kašķu. Ir! Reizēm pat lieli un globāli!”
Pēc konflikta Elīna šoreiz izvēlējās darīt ko tādu, ko pati ikdienā parasti neuzņemas — gatavot vakariņas. Viņa ķērās arī pie rabarberu pīrāga, lai vēlāk iepriecinātu ģimeni ar pašas gatavotu cienastu. Taču šis process nebija tikai par ēdienu. Tas kļuva arī par veidu, kā viņa centās nomierināt domas un sakārtot emocijas.
Runājot ar sekotājiem, Elīna neslēpa, ka pēc strīdiem viņai ir svarīgi atrast brīdi sev. Nevis uzreiz steigties kaut ko pierādīt, pateikt pēdējo vārdu vai turpināt strīdu, bet apstāties un saprast, kas patiesībā notiek viņas pašas iekšienē. Viņa atzina, ka šādos brīžos bieži vēršas pie Dieva, jo tic, ka tieši ticība palīdz viņai atgūt mieru.
Elīna arī atklāja, ka konfliktos mēdz būt ļoti spītīga. Viņai patīk sajūta, ka viņai ir taisnība, tomēr pēc emociju norimšanas viņa cenšas paskatīties uz situāciju godīgi. “Es strīdos vienmēr esmu spītīga un man patīk, kad man ir taisnība! Pēc strīda es lielākoties cenšos atrast to iespēju pabūt tomēr viena, lai sajustu un sadzirdētu – vai es tagad rīkojos vienkārši uz emocijām, vai arī es tiešām tā domāju. Es ticu, ka Dievs mani ir devis Naurim un arī Naurim esmu dota es, lai mēs viens otru papildinātu.”
Šoreiz pēc pārdomām Elīna nonākusi pie secinājuma, ka viņai nebija taisnība. Viņa neslēpa, ka ne vienmēr pēc strīda saprot situāciju vienādi — ir bijuši gadījumi, kad arī pēc mierīgākas izvērtēšanas viņa joprojām palikusi pie sava viedokļa. Tomēr šajā reizē iekšējā saruna ar sevi ļāvusi ieraudzīt notikušo citādi.
Vienlaikus Elīna uzsvēra, ka attiecībās viņai ir svarīgi nepazust. Viņa vēlas rīkoties tā, kā uzskata par pareizu sievas lomā, taču tajā pašā laikā viņai būtiski saglabāt savu raksturu, pārliecību un personību. Par ģimenes līdzsvaru viņa izteicās ļoti tieši: “Es nedrīkstu pazaudēt sevi kā sievieti, jo tomēr ģimenes galva ir vīrietis, bet kakls ir sieva! Ja kakls nebūs spēcīgs un stiprs, tad tā arī nebūs laba un veiksmīga ģimene.”
Tieši tāpēc Elīnai pēc asiem brīžiem attiecībās ir vajadzīga vienatne. Viņa to uztver nevis kā bēgšanu no problēmas, bet kā iespēju atgūt mieru, saprast savas emocijas un atrast risinājumu, ar kuru pēc tam var iet tālāk. Viņasprāt, šādas pārdomas palīdz ne tikai nomierināt sirdi, bet arī saprast, kā pareizāk rīkoties pēc konflikta.
Šis atklātais stāsts parādīja Elīnu daudz cilvēcīgākā gaismā. Ne tikai kā sievieti, kura sociālajos tīklos rāda skaistus kadrus, bet arī kā cilvēku, kurš attiecībās piedzīvo strīdus, apjukumu, spītību, vainas apziņu un vajadzību pēc miera.
