Šis gads Emīlam Balcerim un viņa sievai Ievai būs īpašs — pāris atzīmēs jau desmit gadus laulībā. Šodien abu kopdzīve šķiet pašsaprotama, taču viņu iepazīšanās stāsts sākās pavisam jaunā vecumā un visai amizantos apstākļos. Emīlam toreiz bija tikai 18 gadu, bet Ievai — 20. Liktenīgā sastapšanās notika draugu kompānijas braucienā uz kalnu. Emīls devās līdzi pārējiem, lai gan ar ziemas sporta veidiem tobrīd nevarēja lepoties. Kamēr apkārtējie jau prata slēpot vai labi tikt galā ar snovbordu, viņam tā bija pirmā reize uz snovborda dēļa.
Ievai situācija bija pavisam citāda — viņa slēpoja ļoti labi. Un tieši uz kalna jaunā sieviete pirmoreiz pamanīja Emīlu situācijā, kuru viņš pats tagad atceras ar humoru. “Vienā kompānijā braucām uz Zviedru vai kaut kādu citu cepuri slēpot. Es neslēpoju, pirmo reizi uzkāpu uz snovborda dēļa. Pārējie draugi slēpoja vai ļoti labi snovoja, Ieva ļoti labi slēpoja. Es ripoju pa to kalnu lejā, un viņa, garām slēpojot, smaidīja par mani… Tā mēs iepazināmies, sākām sarakstīties.”
Tātad nekāda rūpīgi izplānota pirmā tikšanās vai romantiska randiņa nebija. Viņš neveikli centās tikt lejā no kalna, viņa pabrauca garām un pasmaidīja. Ar to pietika, lai pēc brauciena starp abiem sāktos sarakste un pamazām izveidotos attiecības.
Vēlāk Emīlam nebija nepieciešami gadi, lai saprastu, ko viņš vēlas no šīm attiecībām. Kad mūziķim bija 24 gadi, pāris apprecējās. Divus gadus pēc kāzām ģimenē piedzima dēls.
Tagad, tuvojoties desmitajai kāzu jubilejai, Balceris uz toreiz pieņemto lēmumu raugās bez šaubām. Viņš uzsver, ka laulība nebija spontāns solis vai nejaušība. Tieši pretēji — viņš jau tolaik ļoti skaidri apzinājies, ka vēlas ar Ievu veidot ģimeni.
“Es ļoti skaidri zināju, ko es gribu. Tas nebija nejauši,” saka Emīls.
Turklāt tieši viņš bijis tas, kurš vēlējies attiecībās spert nākamo lielo soli. Emīls nav gribējis gadiem palikt situācijā, kurā viss tiek nemitīgi atlikts uz vēlāku laiku.
“To es arī gribēju – es gribēju precēties, tā bija mana iniciatīva: man te jāsper solis, citādi jau var vilkt garumā gadiem.”
Arī pēc gandrīz desmit laulībā pavadītiem gadiem mūziķis nejūtas tā, it kā agrā precēšanās būtu viņam kaut ko atņēmusi. Viņa skatījums ir gluži pretējs — ja blakus jau ir cilvēks un dzīve, kuru pats esi vēlējies, nav pamata domāt par iespējām, kas varētu būt palaistas garām.
“Tā ka – vispār necik nejūtos kļūdījies! Ko es varu palaist garām, ja man ir tas, ko es gribu? Tajā brīdī, kad redzu to cilvēku, man nav iemesla aizdomāties, ka man kaut kā ir pietrūcis vai pietrūkst.”
No neveiklas pirmās reizes uz snovborda dēļa līdz desmitajai kāzu jubilejai — Emīla un Ievas attiecību sākumā izšķirošs izrādījās pavisam vienkāršs mirklis. Toreiz pietika ar smaidu uz kalna un vēlāk sāktu saraksti, lai jaunības iepazīšanās pārtaptu ģimenē.
