Olga un Kaspars Kambalas savās attiecībās piedzīvojuši gan krīzes, gan skaļus strīdus, tomēr laulības saglabāšanai abi atkal un atkal meklējuši veidus, kā tikt pāri nesaskaņām. Reizēm izvēlētās metodes bijušas pavisam neierastas. Pavasarī šova “Slavenības. Bez filtra” dalībnieki devās uz Aglonas pusi, kur sastapa šamani Lauri un ļāvās pieredzei, kas lika uz sevi un laulību paskatīties no cita skatpunkta.
Viens no šīs viesošanās centrālajiem notikumiem bija bungu ceremonija. Tās laikā Lauris aicināja Olgu skaļi pateikt, kas viņu nomāc. Taču tik viegli atvērties citu priekšā viņa negrasījās.
“Es nestāstīšu, tas ir mans!” smejoties paziņoja Olga.
Lai gan šamanis par viņas nevēlēšanos runāt bija pārsteigts, uzstāt viņš neturpināja. Tā vietā Lauris pievērsās savam skatījumam uz vīrieša un sievietes lomu attiecībās un mēģināja Kambalu pārim izskaidrot principus, kuri, viņaprāt, var palīdzēt attiecībām virzīties uz priekšu.
“Sievietei ir tā pieņemšana. Vīrietis zina, vīrietis ir saule. Sieviete, lai uzzinātu, ko viņa zina, ko viņa domā, ir jādara, ir jārunā un jādara,” skaidroja Lauris.
Olgai no viņa bija vēl kāds konkrēts vēstījums — dot Kasparam iespēju pašam rīkoties, negaidot, lai vīrs vienmēr “danco viņai līdzi”. Savukārt Kasparam tika norādīts uz pretējo attiecību pusi: arī vīrietim jāatstāj sievietei telpa pašai darīt un nonākt pie savas izpratnes.
Šamaņa skatījumā tieši šāda savstarpēja brīvība ļauj pārim neiestrēgt vienā punktā. Lauris arī lika Olgai saprast, ka nepieciešamības gadījumā ir gatavs par šīm atziņām parunāt daudz detalizētāk, turklāt bez kameru klātbūtnes.
Kasparam pati ceremonija izrādījās īpaši interesanta. Pēc piedzīvotā viņš stāstīja par ideju, ka viss sastāv no enerģijas un cilvēks spēj ne tikai sajust apkārt notiekošo, bet arī ietekmēt savu enerģētisko lauku.
“Man bija tas viens ritms, un es sapratu, priekš kam viņš ir domāts un kas man ar to jādara,” savās sajūtās dalījās Kaspars.
Bungu ritmam turpinoties, Lauris vērsās arī tieši pie viņa. Šamanis uzsvēra domu, ka Kaspars, gluži tāpat kā citi vīrieši, pats zina un saprot, kas viņam jādara. Līdz ar to atbildes ne vienmēr esot jāmeklē ārpus sevis.
Taču ar ceremonijas noslēgumu padomi nebeidzās. Lauris vēlējās pārim atstāt vēl vienu domu — dzīvē ne vienmēr nepieciešams nostādīt divas iespējas vienu pret otru un obligāti izvēlēties tikai vienu.
“Tu paņem līdzi to, ka tev nav, zini, jāizvēlas: “Tagad mēs būsim baigi garīgie un nabagi! Vai mēs būsim…” Nav “vai nu – vai nu”, ir “gan – gan”.”
Tieši Olgai šis vēstījums tika uzsvērts īpaši. Lauris viņas “klupšanas akmeni” saskatīja priekšstatā, ka dzīvē obligāti jāizvēlas viens konkrēts ceļš un no kaut kā cita jāatsakās.
“Ejam uz priekšu, saprotam, ko mēs darām, un pārējo velkam līdzi,” viņš skaidroja.
Šamaņa doma bija vienkārša — atteikšanās nav vienīgais risinājums. “Nav jāatsakās, ir gan, gan,” uzsvēra Lauris.
Tomēr personiskākā viesošanās daļa notika brīdī, kad kameras vairs nebija klāt. Pirms došanās prom Olga izmantoja iespēju aprunāties ar Lauri divatā. Sarunas saturs pilnībā netika parādīts, taču pēc tās Olga pati pastāstīja, kādu galveno domu no šamaņa dzirdējusi.
Viņas reakcijā nebija sajūtas, ka būtu atklāts kaut kas absolūti negaidīts. Gluži pretēji — Olga atzina, ka dzirdētais lielā mērā sakritis ar to, ko viņa pati jau iepriekš bija sapratusi.
“Viņš man pateica pilnīgi cilvēciskas lietas, ko pateiktu jebkurš cilvēks. Viņš teica apmēram: “Tev pašai jānostājas uz kājām un tad jāizdomā attiecībās, vai gribi tur palikt vai nē.” Nu, ķipa loģiski.”
Olga pēc tam piebilda: “Tas ir tas, ko es teicu nesen.”
Tādējādi privātā saruna viņai drīzāk nostiprināja jau esošās pārdomas, nevis pavēra kādu pilnīgi jaunu skatījumu uz laulību.
Viesošanās noslēgumā Lauris Kambalu pārim pasniedza arī dāvanu — grāmatu par savu un sievas pieredzi, kā arī abu kopīgo ceļu, kas viņus savulaik aizvedis uz Aglonu.
Kasparam visa šī pieredze atstāja izteikti pozitīvu iespaidu. Viņš neslēpa, ka sākotnēji neparastā tikšanās beigās izrādījusies daudz saistošāka, nekā varētu šķist no malas.
“Šī pieredze bija superīga, man ļoti patika. Tas nebija nekāds fufelis, un es labprāt pat satiktu viņu kādreiz vēl,” pēc viesošanās secināja Kaspars.
