Uzņēmēja un digitālā satura veidotāja Elīna Didrihsone neslēpj, ka aiz pārliecības, ko apkārtējie redz ikdienā, stāv apzināts darbs ar sevi. Viņai pašpārliecinātība nav kaut kas nemainīgs vai pašsaprotams — tā tiek stiprināta ar izvēlēm, kurās Elīna arvien biežāk priekšroku dod tam, ko vēlas pati. Viņa atzīst, ka īpaši novērtējusi sajūtu, kas rodas brīdī, kad pārstāj dzīvot pēc apkārtējo gaidām un sāk ieklausīties savās vēlmēs.
“Es tik nenormāli esmu iemīlējusi to sajūtu, kā es jūtos, tad, kad tu dari tā kā gribi tu, nevis tā, kā grib kāds cits.”
Elīnas skatījumā šādas izvēles pamazām maina arī attieksmi pret sevi. Ikreiz, kad cilvēks sev pasaka “jā”, nākamreiz izdarīt to pašu kļūstot vieglāk. Kā vienkāršu piemēru viņa min savu frizūru.
Tajā dienā Elīna bija devusies sakārtot matus, un rezultāts viņai sagādājis tieši to sajūtu, kuru viņa nevēlas upurēt tikai tādēļ, ka kādam citam viņas izvēle varētu šķist pārāk spilgta.
“Miljonu maksā tā sajūta,” viņa saka par brīdi, kad vari iziet ārā un pats būt sajūsmā par savu frizūru. Kādam tā var šķist pārāk koša, citam — pārāk lokaina, taču Elīna par šādiem vērtējumiem īpaši nesatraucas. Viņas nostāja ir vienkārša: ja citam tas nepatīk, viņš pats var izvēlēties sev pavisam citādu izskatu.
Tieši sevis izvēlēšanās kļuvusi par vienu no principiem, pie kura viņa cenšas turēties arvien vairāk.
“Biežāk un biežāk izvēlēties sevi, sajust to garšu, un ne pret ko to nemainīt.”
Taču pārliecība nenozīmē dzīvi bez smagiem emocionāliem brīžiem. Elīna atklāti atzīst, ka arī viņai gadās raudāt un piedzīvot situācijas, kas uz brīdi izsit no līdzsvara. Viņasprāt, būtiskākais ir nevis tas, vai cilvēks nonāk grūtā situācijā, bet gan tas, cik ilgi tajā paliek.
Tieši spēju salīdzinoši ātri savākties un turpināt iesākto Elīna uzskata par savu “superspēju”. Viņa min ļoti konkrētu piemēru — iepriekšējā dienā pati sēdējusi un raudājusi, taču šim emocionālajam brīdim sev atvēlējusi 15 minūtes.
“Mana superspēja ir ļoti ātri atjaunoties. Es vakar sēdēju un raudāju, bet es sev atļāvu 15 minūtes. Kur ir problēma – problēma nav tajā, kādā situācijā tu esi nonākusi, bet problēma ir tajā, ka tu atļaujies sevi žēlot. Un reizēm tu spēj sevi novest līdz tādam līmenim, ka tu aizej galējībās – stundām, dienām, nedēļām – un tu sevi žēlo. Bet man ir tā – hei, bijis, bijis. Ko man tas māca? Iemācījies. Ejam tālāk. Jo tu ātrāk piecelsies, jo tu būsi spēcīgāka.”
Tā ir pieeja, kuru Elīna cenšas izmantot arī neveiksmēs. Tā vietā, lai ilgstoši paliktu pašpārmetumos vai sevis žēlošanā, viņa mēģina saprast, kādu mācību konkrētais notikums devis, pieņemt notikušo un doties tālāk.
Viņas skatījumā spēks neizpaužas tajā, ka cilvēks nekad nepakrīt. Daudz svarīgāka ir spēja pēc grūtā brīža iespējami ātri atkal nostāties uz kājām. Tieši šo īpašību līdzās prasmei arvien biežāk izvēlēties pašai sevi Elīna uzskata par vienu no būtiskākajiem savas pārliecības balstiem.
