Latvijas mūzikas vide aizvadītās nedēļas nogalē saņēma smagu ziņu — 62 gadu vecumā mūžībā devies pazīstamais rokmūzikas pētnieks un mūzikas žurnālists Klāss Vāvere. Pēdējos desmit savas dzīves gadus viņš bija pavadījis Meksikā, taču saikne ar Latvijas mūzikas pasauli un cilvēkiem, ar kuriem savulaik strādāts plecu pie pleca, nebija pazudusi. Klāsa Vāveres vārds Latvijas mūzikas cienītājiem saistās ne tikai ar publikācijām presē. Viņš sadarbojies ar vairākiem medijiem, bijis arī “Radio SWH” balss un vadījis raidījumu “Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”. Īpaši nozīmīgs viņa darbs bija 90. gados un turpmāk, kad informācija par pasaules mūzikas aktualitātēm Latvijā vēl nebija tik viegli sasniedzama kā šodien.
Daudziem klausītājiem un lasītājiem tieši Klāsa raksti kļuva par ceļvedi, kas palīdzēja atklāt gan starptautisko, gan Latvijas mūzikas pasauli. Viņš izcēlās ar ļoti plašām zināšanām, spēju iedziļināties dažādos žanros un ar niansētu skatījumu uz procesiem, kas notika mūzikā. Klāss bija arī grāmatu autors un tulkotājs, īpašu uzmanību savā darbā pievēršot rokmūzikas vēsturei.
Guntaram Račam ar Klāsu Vāveri saistījās ne tikai profesionāla pazīšanās. Abi daudzus gadus bijuši kolēģi, un Račs atceras, ka viņu pirmā tikšanās notikusi laikā, kad Klāss vēl strādāja “Preses namā”, laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā. Račs atminas, ka Vāvere jau tolaik bijis viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri uzdrošinājušies par Rietumu mūziku rakstīt pozitīvi. Taču vēl vairāk viņu izcēlis veids, kādā viņš pievērsies Latvijas rokmūzikai.
“Viņš bija viens no tiem jaunajiem, kas atļāvās rakstīt pozitīvas publikācijas par Rietumu mūzikā notiekošo. Bet svarīgākais bija, ka, vēl būdams pavisam jauniņš, viņš ļoti korekti un padziļināti aprakstīja Latvijas rokmūzikā notiekošo – atšķirībā no citiem mūzikas apskatniekiem, kuru kompetence nesniedzās tālāk par to, cik gari mati ir Kulakovam vai cik skaļi un nepieļaujami brīvdomīgi ir “Līvi” un viņu klausītāji.”
Vēlāk abi kļuva par ilggadējiem kolēģiem kompānijā “Mikrofona ieraksti”. Tur viņi kopā nostrādāja 17 gadus, ikdienā satiekoties un strādājot pie mūzikas industrijas projektiem. Klāss kompānijā bija atbildīgs par mārketinga aktivitātēm un sadarbību ar vienu no tā laika lielākajiem pasaules mūzikas uzņēmumiem — angļu “EMI Records”. Tobrīd “EMI” jau bija pārņēmusi arī Ričarda Brensona kompānijas “Virgin” katalogu. Tas nozīmēja, ka uzņēmuma katalogā atradās tādi milzīgi vārdi kā “The Beatles”, “Rolling Stones” un “Pink Floyd”. Račs uzsver — Klāss par šīm grupām zinājis praktiski visu, ko vien īsts melomāns varēja zināt. Viņa zināšanas palīdzējušas arī starptautiskajā sadarbībā. Vāvere ar ārvalstu partneriem spējis sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu un katrā situācijā demonstrējis ļoti augstu kompetenci.
“Es ierakstu kompānijā nevaru iedomāties labāku kolēģi par viņu. Viņam bija gan zināšanas, gan dziļa izpratne par norisēm skatuves abās pusēs.”
Račs īpaši izceļ arī Klāsa ieguldījumu “Šūpuļdziesmu” un “Lullabies” izlašu tapšanā. Viņaprāt, šie darbi turpina ietekmēt klausītāju muzikālo gaumi arī šodien. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, kuri klausījās Latvijas mūziku, gan uz paaudzi, kas uzauga pie “Radio SWH” un Klāsa raidījumiem, kuros pirmo reizi izdzirdēja skaņdarbus, kas ikdienas radio programmās bieži nemaz neparādījās. Taču ar mūzikas analīzi vien Klāsa radošā puse nebeidzās. Račs atgādina, ka daudzi pat nezina — Vāvere rakstījis arī autobiogrāfiska rakstura dzeju.
“Daudzi nezina, ka viņš rakstīja arī tādu kā autobiogrāfisku dzeju. Tajā bija kaut kas no Boba Dilana stila, un tajā fiksētas viņa sajūtas, klausoties izcilu mūziku un pētot mākslinieku biogrāfijas.”
Šie teksti vēlāk nonāca grāmatā “Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”. Pats Klāss, būdams nedaudz kautrīgs, nevēlējies tos saukt par dzeju, tomēr Račam par to šaubu nav. Viņa skatījumā tā bijusi īsta dzeja — oriģināla, personiska un rakstīta no sirds. Račam joprojām esot grūti samierināties ar domu, ka Klāsa vairs nav. Lai arī pēdējos gadus draugs atradies tālu prom no Latvijas, abi varējuši sarakstīties un reizēm sociālajos tīklos arī pastrīdēties par dažādiem jautājumiem. Klāsa viedoklis Rača acīs vienmēr bijis svarīgs.
“Es nekādi nespēju pieņemt domu, ka viņa vairs nav starp mums. Lai arī pēdējos gadus viņš bija tālu no mājām, mēs varējām sarakstīties un dažreiz arī padiskutēt sociālajos medijos. Viņa viedoklim bija svars.” Račs pat pieļauj, ka Klāss bijis izcilākais mūzikas žurnālists, kādu viņam dzīvē nācies sastapt. Viņš izsaka visdziļāko līdzjūtību Vāveres tuviniekiem un visiem cilvēkiem Latvijā, kuri novērtē labu mūziku. Īpaši sāpīga esot sajūta, ka Klāss aizgājis pārāk agri.
“Tik ļoti būtu vēl gribējies ar viņu pasēdēt kādā krodziņā un parunāt par “Līviem”, “Sīpoliem”, bītliem, Bobu Dilanu un Makartnija jauno albumu… Ar Dievu, draugs.”
Savukārt “Radio SWH” vadītāju Jāni Šipkēvicu ziņa par Klāsa Vāveres aiziešanu sasniegusi laikā, kad viņš atradies patālu no Rīgas. Šipkēvics atzīst, ka notikušo vēl nav līdz galam spējis aptvert.
Viņš īpaši atceras Klāsa klātbūtni “Radio SWH”. Lai arī Vāvere ētera personību vidū neesot bijis ļoti ilgu laiku, viņa atstātais iespaids bijis daudz lielāks par kalendārā nomērāmu periodu.
Šipkēvics Klāsu raksturo kā sava veida muzikālo krusttēvu — cilvēku, kurš ar savu viedumu un zināšanām bijis blakus laikā, kad radio darbojās ar devīzi “visu laiku labākā mūzika”.
Par vienu no paliekošākajām Klāsa vērtībām viņš uzskata “Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”. Šipkēvics ir pārliecināts, ka šis mantojums būs nozīmīgs arī nākamajām paaudzēm, kurām klasiskā rokmūzika jau var šķist tāls un svešs laikmets. Taču abiem savulaik bijusi vēl kāda iecere, kurai vairs nebūs lemts īstenoties. Šipkēvics atceras, ka Klāsam piederējusi iespaidīga vinila plašu kolekcija. Kad Vāvere pastāstījis par plāniem pārcelties uz Meksiku, Šipkēvics piedāvājis šo kolekciju atstāt “Radio SWH” telpās. Iecere bijusi izveidot īpašu Klāsa Vāveres bibliotēku. Cilvēki tajā varētu apsēsties, aplūkot viņa izvēlētos albumus, lasīt Vāveres rakstītās recenzijas un turpat uz vietas arī klausīties plates. Ideja Klāsam patikusi. Viņš esot sacījis, ka pie tās atgriezīsies pēc atbraukšanas no Meksikas.
“Tāda ideja mums bija. Viņš teica, ka to izdarīsim, kad viņš atbrauks no Meksikas. Diemžēl šī ideja tā arī vairs netiks realizēta.”
Šipkēvics atgādina arī kādu īpašu Vāveres iezīmi — viņš pierādījis, ka radio personībai ne vienmēr nepieciešama perfekti nostādīta balss un nevainojama dikcija. Klāsa patiesais spēks bijis citur. Viņš bijis rakstošs, domājošs un analītisks cilvēks, kura zināšanas padarīja viņa raidījumus par kaut ko īpašu.
“Šūpuļdziesmas pieaugušajiem” bija ļoti iecienītas, un Šipkēvics ir pārliecināts, ka vesela klausītāju paaudze Klāsu Vāveri vienmēr atcerēsies arī kā radio cilvēku. Viņš uzskata, ka tie, kuri arī nākotnē gribēs doties savdabīgā ekskursijā pa mūzikas vēsturi, internetā varēs atrast Vāveres recenzijas par nozīmīgiem rokmūzikas albumiem. Tieši tajā Šipkēvics saskata Klāsa darba paliekošo vērtību — mūzika un par to atstātās zināšanas spēj turpināt dzīvot arī pēc paša autora. Šipkēvicam šķiet savādi apzināties, ka cilvēks, kurš tik daudz rakstījis par roka leģendām, tagad pats vairs nav līdzās. Viņš piemin Džimiju Hendriksu, Dženisu Džoplinu un Džimu Morisonu — kulta personības, kuru dzīvi un mūziku Klāss pats bija rūpīgi pētījis.
“Šis ir iemesls, kāpēc nodarboties ar mūziku nozīmē pieskarties mūžībai. Un tā ir tā lieta, ko Klāss ir atstājis. Ļoti jocīgi, ka tik jauni cilvēki vienkārši aiziet pie roka monstriem – Džimija Hendriksa, Dženisas Džoplinas, Džima Morisona un tām kulta personībām, kuras Klāss pats ir aprakstījis savos pētījumos. Paldies viņam liels!” Klāss Vāvere pēdējos desmit dzīves gadus uzturējās Meksikā. Viņš bija kopā ar dzīvesbiedri Elitu Šicu-Vāveri, bet Latvijā aiz sevis atstājis daudz vairāk par publikācijām un radio ierakstiem — veselu mūzikas klausītāju paaudzi, kurai viņa zināšanas savulaik palīdzēja ieraudzīt rokmūziku daudz plašāk.
